Trix, nesatraucies tik ļoti. Pasakas bērnībā - tas ir normāli. Tam visi iet cauri agrāk vai vēlāk, vairāk vai mazāk. Tas nekas, ka pasakām mēdz būt reliģiska ievirze.
Ko tik bērni dažādās paaudzēs nav pārdzīvojuši - pokemonus, teletūbijus, purkšķinošu briedi Rūdolfu, septiņus rūķīšus un citus mošķus.

Pat latviešu tautas pasakās nereti kā personāžs darbojas Dievs, bet tāpēc jau nav uzreiz jāmeklē reliģiskas kopsakarības.
Man bērni jau no bērnudārza vecuma jau labu laiciņu ir ārā, arī dārziņi un audzinātāja bijušas visādas, tā ka ir, ar ko salīdzināt. Īpaši pēdējā gadā man ļoti nepatika iet uz sapulcēm, jo audzinātāja vienmēr izplūda garās runās. Es to uzskatu par necieņu pret manu brīvo laiku, it īpaši vakarā pēc nogurdinošas darba dienas.
Galvenais, lai neliek bērniem pirms ēdienreizēm lūgšanas skaitīt.