Tikai un vienīgi priecājos, ka ir cilvēki, kuri prot uzturēt tradīcijas. Tradīcijas tādā pareizā izpratnē: zāles salasīt, vaiņagus sapīt, ar Jāņu bērniem izrunāties utt. Es galīgi tāda neesmu. Tieši tāpat kā man nav sezonas vai gadalaiku ēdienu. Ja sakārojās arī ziemā ēdu auksto zupu.
Sāk nepatikt, ka tradīcijas sāk kļūt tādas kā nosacīti obligātas: Gribi negribi - ir jālasa tās zāles, jāpin tie vainagi.Kā tad bez tiem. Un kur tās zāles, lai lasa? Ja pašam pļavu nav. Privātajās pļavās?
Un ēšana? Kaut kā nav nācies redzēt, ka "jāņu bērniem" pietiek tikai ar pāris speķa raušiem, siera šķēli un alus kausu, dziesmām un aprunāšanos.