ceļojumu literatūra

[Luīze]

Brīdi domāju, vai ierakstu nepievienot "latviešu literatūrai", taču izlēmu sākt jaunu tēmu.
Tātad -
Zane Eniņa "Nekaunīgais pingvīns" (piedzīvojumi Dienvidamerikā, Lieldienu salā un Antarktīdā 7 1/2 mēnešos)
Dienasgrāmatas veidā, ar foršiem attēliem, labā valodā uzrakstīts un papildināts ar individuāliem paldies visiem atbalstītājiem - romāns ir interesants un, izbaudot katru uzrakstīto rindiņu, pietiek ilgākam laikam.
Atcerējos, ka pirms 6 gadiem (kā laiks skrien!) masu mēdijos bija ažiotāža, jo autore savā ceļojumā bija pietuvojusies Dienvidamerikas lejasgalam un lūdza ziedojumus Antarktīdas apmeklējumam. Nelūdza publiski, bet pazīstamiem biznesa aprindu cilvēkiem. Taču aicinājums tika palaists tālāk un radīja pretrunīgu viedokļu vētru. Vieni priecājās par uzdrīkstēšanos un atbalstīja Zani, citi nolamāja un paziņoja, ka ziedojumus vākt drīkst tikai "slimiem bērniem" un ka viņai pašai vispirms nauda jāsapelna. Ne tik pieklājīgiem vārdiem, protams. 
Lasot salīdzināju ar Žigimanta Krēsliņa grāmatu par Dienvidamerikas ceļojumu. Ceļošanas stils abiem līdzīgs - viena mugursoma tikai ar pašu nepieciešamāko, ierobežots budžets un alkas redzēt pēc iespējas vairāk un lētāk. Taču vēstījuma stils būtiski atšķiras. Nu bet tas tā, katram savs.
Zanei viegli padevās socializēties un visur sadraudzēties gan ar citiem ceļotājiem, gan arī apmešanās vietu saimniekiem, un tas arī atspoguļojas tekstā.
Grāmatu novērtēju ar ***** un turpmāk biežāk ieskatīšos Zanes blogā www.mugursoma.lv.

[Luīze]

Hape Kerkelings "Kādu laiku būšu prom" (Kā es gāju pa Jēkaba ceļu) ****
Grāmata nav jauna, latviski izdota 2011.gadā. No šejieniešiem noteikti jau kāds ir lasījis.
Pats ceļojums notika pirms 20 gadiem - 2001.gadā. Autors ir slavens vācu humorists, ceļā uz Santjago de Kompostelu satiktie tautieši viņu atpazinuši, prasījuši autogrāfus un kopīgi nofočēties. Man personīgi tāds Kerkelings neko neizsaka, nācās iegūglēt. Bet raksta labi, ar humoriņu. Apbrīnoju to, cik daudzās valodās viņš spēja saprasties.
Nezinu, kāda situācija šobrīd ar svētceļnieku naktsmītnēm, varbūt ir kas uzlabojies, bet pirms 20 gadiem, spriežot pēc grāmatā rakstītā. tur ir bijis briesmīgi, tāpēc autors katrā apstāšanās vietā īrējis istabu viesnīcā vai pansijā. (Es darītu tāpat, jo nav vēlēšanās gulēt vienā istabā ar 10 vai vairāk iesvīdušiem un krācošiem svešiniekiem.)

[Amālija]

Grāmata ļoti patika. Un tas bija tad, kad vēl bija doma doties šajā ceļojumā.
Kolosāls humors. Un burvīgs ceļojums. Ar kritieniem un lidojumiem.

[reno]

Es arī esmu lasījusi šo grāmatu, un nakšņošanas apstākļi man pilnīgi sagrāva romantiskās iedomas par šo gājienu. Bet vispār bija ļoti interesanta, gan stils, gan stāsts.
Mūsu Santjago gājēja man likās  dīvaina, doties tādā ceļā ar pilnīgi nepiemērotiem apaviem, mugursomu... bet varbūt tas ir tas astru krekls

[Amālija]

Tā kā man ir vienalga, kur gulēt, ka tik jumts virs galvas, tad šis mani nesatrauca. Vairāk satrauc apmaldīšanās risks un aiziešana pa fāzi.

[Luīze]

Mūsu Santjago gājēja man likās  dīvaina, doties tādā ceļā ar pilnīgi nepiemērotiem apaviem, mugursomu... bet varbūt tas ir tas astru krekls

Es arī esmu lasījusi Kristīnes Ulbergas "Kariete uz Santjago" un piekrītu Reno viedoklim. Man īsti nav saprotams šāda veida mazohisms.

[Leonāra]

Pienāk cilvēka dzīvē dažādi brīži. Bieži vien šis mazohisms daudz ko dod, atrisina kādu situāciju, sakārto galvu. Pilnīgi saprotu. Ir taču forši, kad kādreiz esi pārvarējis grūtības...pēcsajūta ir super. Labāk nekā ajavaskas vai tml.


Grāmata laba, pasen lasīta. Ir arī labas mākslas filmas par šo tēmu, bet vairs nosaukumus neatceros. Kad bija interese par Santjago, tad daudz interesējos un viskautko atradu.


Žiga grāmatu mēģināju lasīt, neizlasīju līdz galam. Mājās man papilnam ceļojumu grāmatu, cik nu ir izdotas pēdējā desmitgadē, kādreiz patika, tagad nelasās. Vispār vairs kaut kā neinteresē citu cilvēku ceļojumu apraksti, arī bildes nē.

[reno]

Ūdrīša un Balodes ceļojums uz Pekinu jau arī bija tāds -ar divējādām sajūtām lasot

[Luīze]

Žigimants Krēsliņš "Meksika pāris mēnešos"
Šī ir jau piektā izdotā grāmata par Žiga ceļojumiem. Iespējams, ka nebūtu rakstījusi atsauksmi, bet šajā ceļojumā Žigis brauca kopā ar ģimeni (sieva, meita, dēls), un ceļojums notika kovida laikā. Tātad kaut kas savādāk nekā citas reizes. Šoreiz tika īrēta automašīna,  tika pieminēti briesmīgie Meksikas ceļi un atsevišķu policistu (un ne tikai) centieniem iedzīvoties uz nezinoša ārzemnieka rēķina. Bet apceļoto vietu apraksti bija interesanti - cenotes (pazemes upes un alas), seno maiju arhitektūras ansambļi, ūdenskritumi, mazo pilsētiņu šarms...
Nezinu, cik gadu ir Žiga meitai, minēšu, ka kādi padsmit. Aizbraukt tik tālu ceļojumā, bet pa lielam lasu, ka Žigis (ar sievu vai dēlu) devās vai nu vakara pastaigā pa pilsētu vai kādā dabas objektā kāpa tuvāk apskates vietai, meita vai nu palika viesnīcā vai visus gaidīja mašīnā Ja jau vienu atstāj, tad jau nav pavisam maza 


"...neiebraukt vietā, ko sauc par Nahui, vienkārši nevar. Redzu uz ceļa zīmes norādi uz Nahui, un man parādās dabīga interese, kāda tad izskatās vieta, kur mani bieži sūta.
Nahui, izrādās, ir aiz žoga, Aiz pamatīga, vairākus metrus augsta žoga ar iebrauktuvi, ko apsargā nopietni vīri. Droši braucu pie vārtiem un izrādu aizkaitinātību, ka mani uzreiz neielaiž. No vārtiem parādās divi džeki. Pie sāniem revolveri, un sejā minimālas intelekta pazīmes. Saku, ka man jātiek Nahui. Priekš kam? Mani vienkārši tur sūtīja. Un šeit es nemeloju, mani tiešām vairāki ir sūtījuši Nahui. Kurš mani sūtīja? Uffff.... Daudzi, amigos, ļoti daudzi. Pēdējais laikam bija no Karostas kaut kāds čalis.
Viņi nezina ne Karostu, ne to čali. Nav brīnums, es arī viņu īsti nepazīstu. Tik, cik pa mašīnu atvērtajiem logiem uzturējām īsu sarunu, kuram tad īsti ir priekšroka uz zemes ceļa. Kā rezultātā viens otru atsūtījām uz šejieni. Tikai es, atšķirībā no viņa, tiešām šeit atrodos. Bez atļaujas es nevaru iebraukt, viss, saruna beigusies. Pasūtu šos Nahui un ar gandarījumu redzu, ka viņi dodas pareizajā virzienā. "

[reno]

Nejauši trāpījās Žiga ieraksts FB par Gobzema rododendru izsmej, it kā jau smieklīgi, bet  vienlaikus tā kā kauns un nožēlojami. Vīrs, neredzēdams, ko es klausos, iesaucās "kas tev tur!!?" par to krievu rupjību plūsmu.
Acīmredzot ceļojuma apraksti labāki, bet klausīties gan nav iespējams

[Luīze]

Kristīne un Kristaps Liepiņi "PAMIRS mana sirds mīlestībā" *****
Grāmata par dzīvošanu Pamira kalnu bāzes nometnē aptuveni mēneša garumā, kāpšanu Koržeņevskas smailē un Somonī smailē (bijusī Komunisma smaile). Sadzīves apstākļus bāzes nometnē nodrošina tadžiku personāls, apmēram varat iedomāties, kāda tur ir higiēna, ēdināšana un viss pārējais Teksta autore ir Kristīne, un viņa ir spilgti aprakstījusi sadzīves apstākļus, savas izjūtas, iespaidus. Soli pa solim un labā valodā. Grāmatu papildina bagātīga Kristapa uzņemto bilžu galerija.
Varu tikai apbrīnot cilvēkus, kuri gatavi kāpt tik augstu kalnos par spīti aukstumam, dabas stihijām, veselības problēmām un nāves briesmām.
Interesanti, vai Nakats šo grāmatu ir lasījis un ja ir, tad kādi būtu komentāri?

[Bobs]

visi nevar kāpt kalnos, kādam mājās arī jāstrādā

[nakata kngs]

Kristīne un Kristaps Liepiņi "PAMIRS mana sirds mīlestībā" *****
Grāmata par dzīvošanu Pamira kalnu bāzes nometnē aptuveni mēneša garumā, kāpšanu Koržeņevskas smailē un Somonī smailē (bijusī Komunisma smaile). Sadzīves apstākļus bāzes nometnē nodrošina tadžiku personāls, apmēram varat iedomāties, kāda tur ir higiēna, ēdināšana un viss pārējais Teksta autore ir Kristīne, un viņa ir spilgti aprakstījusi sadzīves apstākļus, savas izjūtas, iespaidus. Soli pa solim un labā valodā. Grāmatu papildina bagātīga Kristapa uzņemto bilžu galerija.
Varu tikai apbrīnot cilvēkus, kuri gatavi kāpt tik augstu kalnos par spīti aukstumam, dabas stihijām, veselības problēmām un nāves briesmām.
Interesanti, vai Nakats šo grāmatu ir lasījis un ja ir, tad kādi būtu komentāri?

šī grāmata ir nopirkta, es vēl neesmu lasījis, bildes apskatīju

[Luīze]

Elvita Ruka "Paradīze ir tikai vieta uz zemes" **
Iesāku lasīt, bet neaizķēra. Stāstu krājums par dažādām vietām, kur autore pabijusi. Katrs stāsts sākas ar melnbaltu foto padomju laiku kvalitātē, kas mani tiešām pārsteidz, jo grāmata tikai nesen izdota. Salīdzinot ar krāšņajām bildēm Pamira grāmatā, šīs izskatās nožēlojami.
Varbūt vēl pieķeršos lasīšanai, bet iespaids nav diez ko pozitīvs.

[nakata kngs]

Voldemārs Krutins "Sniegotie dimanti"   

https://jumava.lv/products/voldemars-krutins-sniegotie-dimanti/   

Apmēram tajā pat laikā tur pat kaut kur biju, tikai augstāk, jo darbojos alpīnismā. Kalnu tūristiem pat viss jautrāk, piedzīvojumi ielejās, kontakti ar vietējiem iedzīvotājiem un arī kustoņiem, arī meiteņu vairāk!....katrā ziņā bija interesanti to visu atcerēties, pašu autoru nepazinu, bet dažas minētās personas gan....arī padomju laika realitātes tika atgādinātas - mani pārsteidza, ka autoram, lai vasarā tiktu atvaļinājumā, priekšnieks lika strādāt divas maiņas...pie busa stūres...5.00 no rīta jāceļas un 24.00 jānodod maiņa...lai neaizmigtu pie stūres, novilcis zābakus un vadījis autobusu zeķēs....   
Ja runā par kalnu piedzīvojumiem, man jocīgi šķita, ka viņam nav izveidojusies pastāvīga draudzība ar kādu kalnos kāpēju...viņš visur ir viens....saprotiet pareizi, ir grupa kalnu tūristu 10 cilvēku sastāvā, visi draudzīgi dzīvo, bet kalnos vajag cilvēku, kuram tu 100% uzticies, kurš ir tavs sasaites biedrs un kurš uzticas tev!...pa tiem 7-8 gadiem, kas aprakstīti, viņam tā arī pastāvīgs ceļojuma/sasaites biedrs un draugs nav atradies....tāds vienpatis un tagad gleznotājs!    
Iesaku!