Vīzes latviešu literatūrā atceros reti redzētas. Pārsvarā ir pastalas, pieaugušajiem ādas kurpes kā goda apavi (uz baznīcu iet ar basām, pie baznīcas uzvelk kurpes).
Par laiku nelikšu galvu ķīlā. Indiāņu gabali ir par laiku ap 1800–1850 (nemeklēšu tagad grāmatas). Latviešu (Jaunsudrabiņš, Brigadere) – mazliet vēlāk.
Vienkārši ienācā prātā, ka visos kovboju gabalos par indiāņiem un vēsturiskajos aprakstos dažādām ciltīm ir dažāda tipa moksaīni, kas ir pēc piegrieztnes sašūti ādas apavi ar plānāku vai biezāku ādu zolei. Nudien ne ap pēdu apvilkts un ar ādas auklu savilkts ādas gabals, lai gan vēsturiski sanāk, ka mokasīni plašā darināšanā bija jau tad, kad latvieši taisīja pastalas.
Interesanti.
Vienīgais arguments, ka vienā un tajā pašā pastalā var ievilkt vai nu vienu zeķi vasarā/rudenī, vai trīs bargā ziemā, izmērs pielāgojams.
