Kā lai to ņem. Teiksim, man ir savā ziņā briesmīgs raksturs. Ar mani nav iespējams sastrīdēties (nu ja es pati to negribu). Es nevēlos kasīties, kaut ko skaidrot. Un nav arī tā, ka nebūtu iemeslu, gana... Kašmars ir tur, ka es neko neaizmirstu. Un tad kādu dienu vajag tikai kādu sīkumu, pavisam nieku. Un es mierīgi uzlieku punktu. Nu nav tā, ka es cilvēku izsvītroju no savas dzīves, sasveicinos, izrunājamies, šad tad sazvanāmies ... bet līdz robežai. Jo es nekad (vairs)neļauju sev darīt pāri un neko nevienam neskaidroju. Es saprotu, ka tas nav labi, būtu vieglāk izlādēties, izbļaustīties, pannu arī mājā netrūkst. Varbūt, tā ir kāda stulba iedoma, ka tā būtu tikai tukša laika stiepšana no viena kašķa līdz nākamam un tā līdz bezgalībai, nu cik tā dzīve gara. Nu vismaz pēdējos 18 gadus neatceros neviena kašķa. Kaut gan ir lieta, kas man nedaudz besī, bet es pieļauju, ka man nav taisnība.