Kādreiz 90.gados vienu tādu par sievieti pārtapušu vīrieti gadījās regulāri satikt. Reāls cilvēks, par viņu tolaik arī presē rakstīja, vārdu gan esmu aizmirsusi.
Izskatījās, atklāti sakot, pēc parodijas. Masīva auguma, platiem pleciem, parupjiem sejas vaibstiem, lielām plaukstām, pirksti kā banāni. Nu, riktīgs vīrietis pēc auguma. Bet galvā kaut kāds ērkulis, laikam parūka, mugurā kkāda lielpuķaina kleita, kādās vispār sievietes nestaigā, kura karājās kā uz pakaramā, jo pleci plati, a pakaļas ta naf... Krūšu vietā kaut kas izspiedās, nezinu, cik uz to brīdi jau īsts, cik uzpolsterēts... Un šitā figūra klumburēja kurpēs uz papēžiem.
Bet smaidīja...
Nezinu, cik milzīgā diskomfortā ar sevi jābūt, lai uz ko tādu parakstītos... Esot bijusi, sieva, divi lieli bērni. Laulība, protams, līdz ar to pajukusi, bet bērni izturoties saprotoši...
Ivo, kas kļuva par Ievu? Pēc apraksta 100%. Bija raksts žurnālā "Ieva", ļooooti sen. Ja pareizi atceros, krietni vēlāk "atmainījās" atpakaļ. Nu nebija dzimuma maiņa galvas problēmu risinājums.
Pāreja viņiem pārsvarā ir pietiekami līgana. Vispirms gēnu terapija, izskata (kosmētika, mati, apģērbs) maiņa, un tikai vēlāk operācija.
Personīgi nepazīstu, līdz ar to domas nav prognozējamas. Ja cilvēks man būtu draugs n gadus, tāpēc, ka cienītu viņa domas un uzskatus, būtu uz viena viļņa, bet tas neietvertu seksuālo pievilkšanos - droši vien pierastu un daudz neņemtu galvā. Bet ja no vienkārša vīrieša kļūtu nevis par vienkāršu sievieti, bet par pornozvaigzni (neadekvāti košs grims, uzkrītošs apģērbs u.c.), tad neko labu nedomātu. Tiesa, nez kāpēc šķiet, ka topošajai pornozvaigznei diez vai būtu tāds prāts, kas man būtu bijis interesants kā cilvēks.
Kaut kāda slimīga un drudžaina aktivitāte šajā jomā. IMHO tam tāpat kā homoseksuālismam nebūtu jābūt izrādīšanās un lepošanās lietai. Nu ir tāds cilvēks - ir. Nomainīja dzimumu (vai dzīvo ar sava dzimuma personu) - lai dzīvo laimīgs, tā ir viņa izvēle. Kamēr tas neskar mani personīgi. Godīgi gan pasaku, - ja kāds no maniem puikām izdomātu kļūt par sievieti, es laimīga nebūtu nu nemaz.
Es arī bērnībā ar puikām kokos kāpu, mājās konstruktorus skrūvēju un vienmēr esmu lepojusies ar tehnisko domāšanu - neredzu, kāpēc lai nelepotos. Vienmēr esmu gribējusi būt puika, taču nevis mainīt dzimumu, bet tieši piedzimt par puiku. Dzīve būtu vieglāka (tieši man, ņemot vērā ģimenes tarakānus).