Tu neesi viena tāda. Manī arī ir naids. Apziņa, ka vara ir man naidīga. Ilūzija par kaut kādu "savu valsti" ir izkūpējusi. Šajās dienās atceros barikāžu laikus, cik smagi tolaik bija, bet bija kaut kāda pacilātība un ticība nākotnei, savai valstij. Tagad vairs nav.
Bet es tā domāju, ka viss mainīsies. Visādas noziedzīgas varas nāk un iet, visādi režīmi ir nākuši un sabrukuši. Zeme paliek. Mūsu senči ir pārdzīvojuši karus, lēģerus, kolektivizācijas, izsūtīšanas, mēs, ko, mīkstie kaut kādi, ka sūda segregācijas laikus nepārdzīvosim?! Ir ko ēst, un ir jumts virs galvas. Izdzīvosim.
Kaut kā jācenšas norobežoties. Nodalīt savu dzīvi no valsts. Priecāties par kko personisku, smelties siltumu no saviem tuviniekiem, draugiem, no hobijiem, no dabas. Palīdzēt cits citam. Naidīgā vara ir tur, ārpusē. Iekšpusē ir sava mazā, siltā pasaulīte. Apvelc vairogu apkārt un neļauj naidīgajai varai sagraut tavu pasauli.
P.S. Lai vari paelpot, izgriez tai maskai visas iekšas ārā, atstājot vien virskārtu. Būt būs, a kas tur iekšpusē, neviens nezinās.
P.P.S. Apdomā, cik reāli būtu nomainīt darbu.
