Nu, par to, ka sievietei nevar ticēt, kad viņa saka, ka lieto kontracepciju, es savējiem esmu izstāstījusi. Kamēr vēl nav sperma galvā sakāpusi, jo tad būs par vēlu. To, ar kādiem paņēmieniem daža laba mēģina apprecēties (un pat izdodas, tikai rezultātā ir sačakarēta dzīve visiem iesaistītajiem), ir gadījies redzēt diezgan.
Vai tā ir tēmas sākotnējā doma, šaubos, bet atzars pamatots.
Es vēl tā padomāju. Tā nepieņemšana laikam tomēr vairāk sakņojas uzvedībā nevis izskatā. No novērojumiem bērnībā - pārsvarā tie atšķirīgie, kurus neviens nepieņem, arī bija ar riebīgu raksturu un izturēšanos. Ir taču arī tie atšķirīgie, kurus pieņem. Mani arī skolā apsaukāja katrs, kam nebija slinkums, bet sava draugu grupiņa klasē bija, labākā draudzene arī.
Kaut gan, no otras puses, kas zina, kas ir vispirms – vista vai ola.
Pat augstskolā, kur tomēr pieauguši cilvēki ar vienādām interesēm, bija puisis ar dīvainībām, nu neierakstījās tajā grupā, kur gribēja, viņu uz zoba pavilka, brīžiem piecieta, bet tā īsti savējais nekļuva, - labāk tika redzēts ejam nekā nākam.
Un te man trešā doma par moderno toleranci. Vai tiešām ir jāpieņem draugu pulkā kāds, kurš nepatīk, tikai tāpēc, lai viņš nejustos atstumts? Ja viņš (dažādās vecuma kategorijās) ņem nost rotaļlietas, kniebj, mēdās un ož pēc čurām, vai nesaprot jokus, ir lipīgi pozitīvs, lišķīgi pieklājīgs, vienmēr iejaucas sarunā, pārtraucot runātāju, un visādi citādi izraisa zosādu, – pārējiem jābūt tolerantiem? Kāpēc?
Nerunāju par izņirgšanu vai pāridarījumiem (mobings un co) – to neatzīstu nekādā variantā –, bet par pieņemšanu.
Ha. Ceturtā doma izkristalizējās. Laikam oriģinālā. Kad cilvēkam tikai šķiet, ka viņu nepieņem. Sēž kaktiņā un šņaukājas, - man jau neko, mani jau nekad, ko nu es –, bet nepieies, nemēģinās iesaistīties sarunā. Nu, tur pārējie nav vainojami.