Ar kolēģiem bija diskusija - dažiem žēl tos, kas tiek pakļauti mobilizācijai un tos, kas mēģina bēgt, bet netiek ielaisti, piemēram, Latvijā.
Man nav žēl! Jau vairāk kā pusgads pagājis! Sen jau varēja iet protestēt vai bēgt. Ja sešus mēnešus bija tik vienaldzīgi par to, ka tautieši slepkavo, ņirgājas, iznīcina, tad nav ko žēlot.
Kā saka Zolkins - Ja jūs neinteresējaties par politiku, tad kādā mirklī tā interesēsies par jums!
Žēl, ka Gruzija, Turcija un Somija tiek pieblīvētas ar šiem "gaišajiem prātiem".
Ja par vietējiem brīnumiem, tad naivi ceru, ka kāds vietējais krievs būs atžirdzis un par krievu partijām nebalsos. Kam vēl jānotiek, lai prāts un acis atvērtos?