Tēmu liku pie psiholoģijas, nevis buduārā, jo pamatā bija pārdomas, kā samierināties ar neizbēgamu matu zaudējumu. Es ar īsiem jutos slikti. Rakstīju, ka tēma ir par "iekšiņām", bet bērni tika pieminēti, paskaidrojot, ka runa nav par parastu vecmāmiņu situāciju. Jā, es te esmu pasen, pārsvarā lasu Cālis.lv, bet tur negribējās izlikt savas pārdomas, zinu, kā noknābj.
Interesanti skatīties, kā cilvēks, kurš vienā teikumā uzsver, ka 50 nav vecums, mūsdienās ir tendence tikai ap 40 sākt plānot bērnus, pēc dažām lapām tieši to pārmet, ka bērni saradīti par vēlu. Dzīvē ne viss iet pēc plāna, ar pirmo vīru mums bērni nesanāca.
Iespējams, neprotu izteikties tā, lai saprastu visi, bet ļoti gari un sīki rakstīt tomēr nevēlos, internets nav pārāk anonīms. Uz precizējošiem jautājumiem atbildēju tikai tik, cik atbildes varēja palīdzēt saprast komentēšanas virzienu. Iesāku, bet nolēmu, ka negribu tik ļoti izgriezt sevi uz āru, jo jūtu, ka nemāku izteikties tā, lai mani saprot.
Pašlaik es palieku pie tā, ka aplīdzināju galus, domāšu, ko var piespraust, lai neizskatās tik šķidri, un īsu griezumu atbīdīju uz nezināmu laiku, kad varbūt būšu samierinājusies, ka nekas nav sanācis no mēģinājumiem izskatīties pēc sievietes. Paldies par linkiem uz frizūrām, iespējams, noderēs, kaut gan maniem matiem ir īpatnības, kuru dēļ jebkurš īss griezums prasīs daudz darba un pūļu, lai izskatītos labi.