1976.gada Rīgas kinostudijas Kolberga, Brenča garadarbs.
Kaut kā līdz šim nebiju vai arī sen bērnībā tikai skatījies. Noskatījos vakar. Biju pat diezgan pārsteigts pozitīvā nozīmē. Par reālismu - tā laika reālismu bez īpaša komunistiskā patosa. Komunaļņiks, šuleri un spekulanti, tā laika reālijas. Dažās vietās es, protams, piesietos par neveiksmīgu aktierspēli vai ainām, bet tikai dažās un tie tomēr sīkumi, salīdzinot ar filmas kā laikmeta liecības ieguldījumu. Kādēļ filmu agrāk nerādīja, īsti nesaprotu, jo arī padomju laikā tā nebija populāra apraidē.
Traucēja, protams, Pāvula balss Tomkusam, kurš citās folmās runā citā balsī (Dumpja laikam), kā arī raženā auguma neatbilstība cietumnieka tēlam, bet tas jau viss sīkums. Toties veikals Lotoss un vecie Škoda trolejbusi kā dzīvi

Jā, bija jāredz.