Bet cik viegli ir paķert negaidot, nu tā, ka pat neatjēdz, ka vajadzētu kaut kā reaģēt.
Man šad tad kaimiņiene palūdz saņemt viņas paciņas no kurjera, kamēr pati darbā. Parasti pabrīdina iepriekš, bet vienu rītu zvana pēc 8, kad es pilnīgi dziļā sapnī - pēc 7 minūtēm būšot kurjers, vai es varu paņemt paciņu. Nu varu, protams. Lecu, velku, gar sienām bumsoties, meklēju tupeles... paspēju. Piebrauc Itellas busiņš, izkāpj čalis - dobroje utro! Man pilnīgs stupors - WTF? Es šim - Labrīt! Tālāk saruna Ļoti Labā Latviešu Valodā. Bitīt matos! Pasūtītāja, a la Ieva Bērziņa (latviskāku vārdu vēl vajag pameklēt), pirms 7 minūtēm ar šo runāja latviski, a šis man dobroje utro. Ja es nebūtu joprojām miglaina, no miega uzrauta, un vispār bremzēta, būtu uz karstām pēdām ij vārdiņu un uzvārdiņu palūgusi, gan Itellai piezvanījusi. Bet tā paliku ar savu paciņu, acis blisinot.
OK, ir trāpījies DHL džeks, kas sāk krieviski, turpina latviski, bet skaidrs, ka krievs, runā ar pamatīgu akcentu un kā pa celmiem. Nu labi, tam skaidrs, ka automātā dzimtā mēle (kaut gan arī vajadzētu jau nu prasties), bet šitais tak vispār bez akcenta laida. Maita.
Protams, nākamo reizi varēšu noreaģēt (ja nebūšu aizmigusi), bet katru iespējamo situāciju nevaru prognozēt un iepriekš izdomāt kā rīkoties. Viena, otra, trešā tāda bremze, un šiem liekas, ka visi tak laimīgi par krievu uzrunu.