Vai man vienai pēdējā laikā liekas, ka kaut kas ir mainījies līdzcilvēku savstarpējas attiecībās?
Ja konkrēti, tad es par to, kā tiek izniekots mans laiks. Ar mani tas notiek nepārtraukti, piemērām:
1. Šefs piezvana un informē, ka izbrauc lai atvestu man dokumentus. Gaidu... dienu, otru dienu, trešajā ierodas (bez dokumentiem). Nu labs ir, viņš man maksā, lai es sēdētu mājā. Lai dara ko un kā vēlās.
2. Radene piezvana un pasaka, ka tuvākā brīvdienā atbrauks sīkie un grib ar mani parunāt par grāmatvedību. Gaidu, visu sestdienu, svētdienu, baidos no mājas iziet. Uz vakara pusi piezvana radene, sīkie bija atbraukuši, jauki atpūtušies. Jautāju, kāpēc neienāca. A,- saka,- Viņiem dzīves plāni mainījušies.
3. Konstatēju, ka man guļamistabā kumodei lādes izjukušas. Nav mana vaina, vienkārši taisītas no puņķiem un papīra. Parasti es pati remontēju, bet tomēr gribās lai to dara profesionāls. No 4 telefona numuriem tikai viens piekrita salabot, citi sīkus darbus nedara. Sarunājām, ka piezvanīšu ceturtdien no rīta un meistars atbrauks. Zvanu vairākas reizes, neviens klausuli neceļ. Dievs ar viņu, piezvanu paziņai, viņai vīrs galdnieks (man nepatīk draugu palīdzība, tie parasti naudu neņem, vai ņem ko ļoti minimāli un es pēc tam jūtos neērti). Paziņa Turcijā, būs tikai ceturtdien, protams, palīdzēs. Nolieku klausuli, atskan zvans- meistars. Varēs atbraukt pēcpusdien. Pasaku adresi (viņš atrodas 10min brauciena attālumā) Labs ir ( gan jau es tam paziņas vīram citu darbiņu atradīšu). Gaidu meistaru, nekur neeju... Nu principā, šodien pirmdiena... un es vairs neko negaidu.
Kas notiek ar cilvēkiem, kāpēc mēs vairs necienām citu cilvēku laiku? Katram kabatā telefons, grūti nospiest pogu un pateikt lai tevi negaida. Jautāju kolēģītei, kā viņa ar to tiek galā. Teica, ka vienkārši pasaka uzreiz, ka negaidīs ilgāk par 15 minūtēm. Nu ja, bet ja konkrēti tev tā vajadzība...
