Nu vot atkal jau...
Bez tās apņirgšanas tiešām nekādi nevar iztikt?
Es ne tuvu NEESMU vegāns, vienkārši nespēju saprast, kāpēc tik daudziem mieru neliek citu cilvēku ēšanas paradumi, tā ka līdz pat naidīgai attieksmei?
Kad es... nu teiksim tā, nominimizēju savu gaļas patēriņu līdz gandrīz nullei, tā sākās
* nesapratnes pilni, gandrīz dusmīgi "nu bet KĀĀĀPĒC?" Nu negribu un neēdu, tā ir mana brīvprātīga izvēle, kāds tev no tās ļaunums ceļas? Es taču nevienam viņa mīļoto karbonādi nost neņemu, ne par ko neaģitēju, savai ticībai pievērst necenšos. Bet tak nē, vienalga esmu kā dadzis acīs ar savu eksistenci vien. Vai esmu kā tāds personiskais apvainojums, vai mēmais pārmetums?
* centieni mani par "normālu cilvēku" pataisīt ar riņķī un ar apkārt pierunāšanu un iemānīšanu. "Davai tev desiņu uzlikšu! Nu VIIIEEENU! Nu varbūt ŠOOODIEN"? Desā jau gaļas nav, haha! Vistas zupiņu! Vista jau nav gaļa! Utt, utt..
* visa veida "zinātnisko" argumentu piesaukšana par dzīvnieku izcelsmes olbaltumvielu absolūto nepieciešamību cilvēka uzturā un visādu draudīgu seku piesaukšana, kas nu mani piemeklēs...
Ar laiku jau, paldies Dievam, cilvēkiem tas apnīk un pierod...
Tiesa gan, neviens mani nav tincinājis, ko ar cērmēm daru. Varbūt tāpēc, ka neesmu vegāns...
P.S. Karš ir ārkārtas situācija, kas radikāli maina ierasto dzīvi. Pirms tam bija vegāns? Pirms tam arī netika šāvis pa citiem cilvēkiem un nebija nevienu nogalinājis! Kad nāve un nogalināšana kļūst ikdiena, tas, es domāju, kaut ko psihē tomēr maina...
P.S.S. Piedodiet par offtopu. Vienkārši aizķēra. Es negribu izvērst šo.