laimes mirkļi

[Amālija]

Laimes sajūta. Vai esat piefiksējuši dzīvē mirkli, kad sev domās sakāt - esmu laimīga? Kad tas bija? Kā tas bija?
Ir interesanti dzirdēt atbildes - kad, kur un kā cilvēks šo sajūtu ir noķēris.
Un visai bieži tās nav lielas lietas.
Pirms daudziem gadiem braucām ar riteņiem uz Munameģi. Atceļā nakšņojām teltīs pie Zvārtavas pils. Piecēlos no rīta sagaidīt saullēktu pie ezera. Pēc tam nofočēju laipu, uz kuras bija uzlaidies putns. Tajā brīdī, kad klikšķināju, nodomāju - esmu laimīga. Tagad, kad skatos to bildi, vienmēr atceros TO sajūtu.

[Bobs]

O, jā  esmu. Ir intīmi brīži un ne tik intīmi. Bet ir un principā daudz

[lumbergs]

Perfekti, ja apzinies to laimes mirkli. Ne tik jauku, ja pēc laika atjēdzies- bet es taču biju laimīgs! Un saproti to pēc tam. Bet vienalga, labāk, nekā kad nebūtu bijis vispār. Paldies Dievam, Laimai vai karmai, man ir bijuši šie mirkļi un ceru, ka būs vēl, ko arī Jums visiem novēlu!

[Pifs]

Viss ir relatīvs. Arī laimes jēdziens: nesen biju ceļojumā (viena) un nejauši nobloķējās telefons. PUK kodu, protams nezināju. Biju pārlaimīga, ka veiksmīgi tiku mājās. Jo visa dzīve, kā izrādās ir viedierīcēs.
Laimīga, ka izdzīvoju autoavārijā un varu baudīt dzīvi.
Vienmēr pasakos Dievam par dotajām iespējām (precīzāk kā Lumbergs, pateikt nevaru) Tie ir tie mirkļi PĒC TAM...

[Samotrākes Nīke]

Tās nemēdz būt lielas lietas, vismaz ne man. Gadalaikam piemērots ir atmiņu mirklis par to, kā es pirms daudziem gadiem viena pati aizbraucu uz UK ap Ziemassvētku laiku. Paņēmu dienas ekskursiju uz Stounhendžu (tur ir atsevišķs stāsts) un Bāsu/Bātu ? (Bath). Togad arī Anglija bija sniegs, un tā nu es sēžu laukumiņā pie smukas senas baznīcas no tiem UK tipiskajiem gaišajiem akmeņiem, sniedziņš snieg, lampiņas deg, otrpus ielai ļautiņi tekalē pa veikaliem un stiepj iepirkumu maisus ar dāvānām, bet man nekur nav jāsteidzas un es tur sēžu - viena un ar sajūtu, ka esmu neredzama.
Visnesenākais laimes brīdis - kad man pa priekšu atkal tipina kaķis, aste gaisā, un palaikam atskatās, lai pārliecinātos, ka es neesmu aizmirsusi ceļu uz virtuvi, un uzmundrinoši uzņaud. Pavisam sīka laimīte, bet manējā. 

[kvadra]

Apdomāju... Laikam tie laimes mirkļi arī tādi dažādi - vieni tādi racionāli pamatoti, citi vienkārši emocionāli mirkļi...
 Atceros to fantastisko sajūtu - tā laikam jūtas no cietuma atbrīvots ieslodzītais -, kad pabeidzu videni. Gāju un domāju - vai tiešām, tiešām brīvība?! Un nekad vairs?!
Biju laimīga, tiekot pie sava pirmā auto.
Un pārlaimīga, kad atpirku savu pirmo mīļoto zirgu.
Laimīga, kad reiz dzīva paliku, kaut varēju zem ūdens palikt.
Laimīga, kad man tomēr to vēzi neatrada.
Tas tā, ar pamatotu iemeslu...
Bet ir arī tādi mazāki, bet ļoti foršti mirkļi...
Kad esmu varējusi iepriecināt tuvu cilvēku ar labi notrāpītu dāvanu.
Kad izdevies kko savām rokām uzbūvēt, un tas funkcionē.
Kad esmu, pēc smaga kāpiena aizelsusies, noraudzījusies no kalna virsotnes.
Kad iemīļots dzīvnieks, kura zaudējums jau šķitis tik tuvu, pēc slimošanas atlabst. Tu stāvi, skaties, kā šis piecēlies un ēd, un asaras acīs...
Kad laivojām pa upi, nakšņojām teltī un cepām kartupeļus ugunskura pelnos.
Kad jāju pa mežā takām "ar vēju matos un krēpēs".
Kad man reiz kapteinis mācīja stūrēt jahtu.
Kad esmu viena pati nakšņojusi pie jūras, redzot saulrietu un saullēktu.
Kad esmu sagaidījusi saullēktu ar makšķeri pie ezera.
Kad var vienkārši pabūt kopā ar kādu, kas tuvs...

[Amālija]

Un cita situācija. Ir noticis kas liels, svarīgs. Ar prātu apjēdz, ka lieliski, bet sirds negavilē.

[Trix]

Karstā vasarā mašīnā pie stūres. Kad logi vaļā, saule, silts vējš matos, plāns krekliņš, tāda mežonīgo rietumu brīvības sajūta. It kā varētu braukt bezgalīgi, piestāt benzīntankā pie Džona prērijas vidū un braukt tālāk kur acis rāda. [Protams, tas ir tikai mirklis līdz pilsētai, kur visi "jāizdara tas, jāaizbrauc tur" sakrīt atpakaļ galvā.]

Pēc pirts draugs mani peldināja upē, – vasara, nakts, migla un pārpasaulīgi viegla, reibīga sajūta.

Gan jau vēl kaut ko neatceros, bet pārsvarā ir skaisti sīkumi, jaukas izjūtas, bet par laimi tās tā īsti negribas saukt.

[kvadra]

Nu jā, bet kas tad ir tā laime?  Tādi atsevišķi laimīgi mirkļi vien ir, kad sajūties tāds pacilāts, ne tā? Brīžam pat bez baigi racionālā pamata. Tāds dvēseles stāvoklis, un viss.
Un, jā, mēdz būt arī otrādi - it kā ir kkas, par ko jāpriecājas, pat kkāda uzvara, bet tās īpašās laimīgās sajūtas nav.

[Amālija]

Bet varu nosaukt savas dzīves gadus, kuros jutos laimīga. Ne tā mirkļa laimes sajūta, bet kopumā periods. Kaut arī tajā bija  kritieni.

[lumbergs]

Bet vai tad Tu to apzinājies?

[Amālija]

Labs jautājums. Šķiet, ka apzinājos. Bet 100% apgalvot nevaru.

[tuk]

Par tiem īsajiem laimes mirkļiem nekad neesmu īsti sapratusi. Kā tad jūs ārpus tiem mazajiem laimes brīžiem jūtaties, nelaimīgi? Man vieglāk būtu uzskaitīt kādas melnās strīpas, pleķus, nelaimes... Kopumā jūtos laimīga, nav par ko sūdzēties. 

[kvadra]

Kāpēc tad nelaimīgi? Ir labi, un apzinies, ka labi, un kaut kā īpaši par to nedomā. Bet tajos mirkļos sajūties tā  īpaši pacilāti laimīgs, tā sevišķi DZĪVS. Tādā īpašā dvēseles stāvoklī, ka padomā par to.

Man šķiet dīvaini, ka tas jāskaidro. Vai tad tiešām nav piedzīvots?

[tuk]

Nu jā, bet kas tad ir tā laime?  Tādi atsevišķi laimīgi mirkļi vien ir, kad sajūties tāds pacilāts, ne tā?

Es par šo. Nē, man ne tā, laime nav vien "tādi atsevišķi laimīgi mirkļi"...