Apdomāju... Laikam tie laimes mirkļi arī tādi dažādi - vieni tādi racionāli pamatoti, citi vienkārši emocionāli mirkļi...
Atceros to fantastisko sajūtu - tā laikam jūtas no cietuma atbrīvots ieslodzītais -, kad pabeidzu videni. Gāju un domāju - vai tiešām, tiešām brīvība?! Un nekad vairs?!
Biju laimīga, tiekot pie sava pirmā auto.
Un pārlaimīga, kad atpirku savu pirmo mīļoto zirgu.
Laimīga, kad reiz dzīva paliku, kaut varēju zem ūdens palikt.
Laimīga, kad man tomēr to vēzi neatrada.
Tas tā, ar pamatotu iemeslu...
Bet ir arī tādi mazāki, bet ļoti foršti mirkļi...
Kad esmu varējusi iepriecināt tuvu cilvēku ar labi notrāpītu dāvanu.
Kad izdevies kko savām rokām uzbūvēt, un tas funkcionē.
Kad esmu, pēc smaga kāpiena aizelsusies, noraudzījusies no kalna virsotnes.
Kad iemīļots dzīvnieks, kura zaudējums jau šķitis tik tuvu, pēc slimošanas atlabst. Tu stāvi, skaties, kā šis piecēlies un ēd, un asaras acīs...
Kad laivojām pa upi, nakšņojām teltī un cepām kartupeļus ugunskura pelnos.
Kad jāju pa mežā takām "ar vēju matos un krēpēs".
Kad man reiz kapteinis mācīja stūrēt jahtu.
Kad esmu viena pati nakšņojusi pie jūras, redzot saulrietu un saullēktu.
Kad esmu sagaidījusi saullēktu ar makšķeri pie ezera.
Kad var vienkārši pabūt kopā ar kādu, kas tuvs...