Pērnajā gadsimtā beigu sākumā (
) elektriskais vilciens ar akumulatoru esot gājis līdz Siguldai, vecmāmiņa stāstīja. Uz Siguldu diezgan braši, atpakaļ uz beigām jau diezgan knapi vilcies.
Bet vēl pirms dažiem gadiem (un arī iepriekšējos trīsdesmit), stāvot rindā pie biļešu kases, ar patiesu nostaļģiju atcerējos, ka pirms gadiem 40+ Rīgas stacijā bija biļešu automāti. Paskaties uz sienas shēmā kurā zonā ir tava stacija, (ja nezini), saber monētas, nospied pogu, un tev izdrukā biļeti (uz papīra ar zaļiem raibumiņiem). Atlikumu, šķiet neizdeva, bija jābūt precīzai naudai, bet to es vairs neatceros, varbūt izdeva.
Mani puikas vilcienu pazīst un diezgan bieži brauc, nākamgad brauks uz skolu un atpakaļ regulāri.
Rīgas tramvajā ekskursiju izveicu, bet tas gan vēl tad, ka bija krietni mazāki un kad cenas nebija palēkušās kosmosā. Ja pareizi atceros, tikko bija parādījies zemās grīdas tramvajs, tas mums trāpījās. Bet, protams, ja nedzīvo Rīgā, Liepājā vai Daugavpilī, tad tramvajs bērniem ir eksotika.
Es arī tagad Rīgā sabiedrisko transportu nelietoju – ne vairs (vēl) biļeti normāli var nopirkt, ne cenas adekvātas. Divatā braucot, mašīna tik un tā ir lētāk nekā vilciens plus pilsētas transports, nepieminot to, ka ar mašīnu ir ērtāk un pilsētā daudzreiz ātrāk, nekā gaidīt transportu, tad iet no pieturas ne mazu gabalu un pēc tam atpakaļ, nest rokās to, kas jāpaņem/jānopērk, un ne vienmēr tas ir kāds sīkums, mēdz būt arī daždesmit kilogramu un vairāk, atkal gaidīt, pārsēsties citā trolejbusā, lai aizbrauktu uz nākamo vietu (ar visiem daždesmit kilogramiem uz muguras), pēc tam jau jāpērk bagāžas biļete, lai pārstieptu vairākus objektus pa daždesmit kilogramiem... Nu ērti, ātri un lēti bez gala.
Dzīve mainās. Bet pie tā, ka pilsētas bērni nezina kā rodas piens, nav vainīgi "laiki", bet vecāki, kuriem nav pieticis sajēgas pastāstīt elementāras lietas. Zooloģiskajā dārzā ir Lauku sēta ar visādiem mājlopiem, nav pat jāmeklē lauki.
