Zaplīze ar Vilmāru jau krietnu laiku bija saprecējušies, arī negantā rutīna un bērnu zobu nākšana padarījuse savu.
Kādā drēgnā rudens dienā Vilmārs sajuta sevī briestam vēlmi piesliet nogurušo galviņu pie Ingeborgas trauslā pleca. Zaplīzei bijušais spožums apskretis, matu kodaļa paretinājusēs un vispār - Ingeborga tādus dziļkaislus skatus bija raidījuse, ka Vilmārs, maktens vīrišķis būdams, saprata, ka te nu ir īstā laime nākuse.
Pēc viedu ļaužu padoma viņš nevilka kaķīti aiz astes, bet, nogājis mājā, uz karstām pēdām teica Zaplīzei: "Tā un tā, kopš šī brīža es jemu savu lādi ar cirīti, bērzā urbjamajiem daiktiem un slīmestu un eimu pie Ingeborgas. Tu dzīvo kā gribi un mūsu puikas audzini par cilvēkiem".
Zaplīzei problēmu bija pilna cepure un vēl vācele - sivēnmāte grūti atnesās un no tiem pašiem sivēniem pārīti nogulēja, siens aizlija un aitām vilnu kodes sakapājušas, govei ciču sērga prasījās pēc lopu daktera saukšanas, gurķi nopuva neizdīguši un kaimiņu Andža apmieza rododendru, - vēl vienu likteņa spērienu no skaidrām debesīm viņa vairs turēt nejaudāja. Iešvintījuse Vilmāram ar cūkēdiena spaini, viņa pašāva rokas pret debesīm un iekliedzās kā Joskes ratu rumba: "Nu gan ir dir$ā mati!" Zaplīze izlikās no ķēķa, pielaida uguni cūku kūtij un, uzskrējuse uz tiltiņa, ar galvu pa priekšu iemetās atvarā.
Ingeborgai doma par atraitņa bērneļu audzēšanu izraisīja grēmas, viņa apsēja sarkano lakatu, parādīja Vilmāram pigu un devās lūkoties uz Konrādu.
Tā Vilmārs vienā mirklī palika bez sievas, brūtes, sivēnmātes un dvēseles miera uz mūžiem.
Bet ja Vilmārs būtu klausījis citam padomam...
Viņš vakaros, Zaplīzes skābos kāpostus strēbdams, sēri lūkojās krāsns ugunī, domāja par Ingeborgas buču aiz siena panta un mīkstajiem pupiem, bet uz Zaplīzes jautājumiem atbildēja galīgi šķērsām. Zaplīze sajuta svilumu, bet kas nav pieķerts, tas nav zaglis. Iemainījuse pret pāri raibu cimdu vienu sivēnu no vecās Alvīnes, Zaplīze nolēma, ka dažas aitas var iemainīt pret sienu govei un gan šo ziemu izvilks. Vecais Vilmārs pa tam lāgam galīgi no saimniecības atsities, bet Zaplīze aiz spīta cirta kāju pie zemes un gāja kā atspole. Kad nu šis sajēma dūšu vaicāt, vai Zaplīze nebūtu ar mieru jamo redzēt retāk vai pavisam nemaz, šī ievilka Vilmāram pa kumbru ar slīmestu, izlika vīrišķi aiz vārtiņiem un nopakaļis izlidināja arī cirīti un bērzā urbjamos štrumentus.
Tā nu Zaplīzei sākās jauna dzīve, jo govju ciču smēri lopu dakters ar palīdzīgu roku ierīvēja Gaujai tur, kur vajadzīgs, bet Zaplīzei no tā skata vien sārti vaigi sametās - dakters tak smuks, un Zaplīze jamam arī bija jau izsenis sirdē iekrituse. Tikām smērēja govei cičus, kamēr piesmērējās šai pavisam...
Ko es ar to gribēju teikt. Tu nekad nezini kā reaģēs otrs uz to ciršanu uzreiz un bez sagatavošanās, salīdzinot ar pamazām pieradināšanu pie attiecību gala. Tas ātrais trieciens var sakrist ar melno svītru un cilvēkam var nepietikt spēka izturēt vēl arī to, kamēr pakāpeniska atsvešināšanās var sagatavot pamatu tam, lai lēmums šķirties būtu ja ne abpusējs, tad vismaz ne negaidīts un nāvīgs un dos tikai apziņu "Tā man jau likās, nu kad nav, tad nav".
Cilvēki ir dažādi, vai zinies... Tu nekad nezini, kuram tavs labi gribētais kājas spēriens būs stimuls lidot uz augšu, bet kuram - ar akmeni kaklā mesties upē.
