Kaut kad jau man bija diskusijas par ziedu dāvināšanas tradīcijām Latvijā, bet šodien atkal par to jāpadomā, jo TVNET publicējis rakstu -
Spēcīgākā padomju tradīcija Latvijā – 1. septembris un ziedi skolotājiem.
Rakstam lasīju vien ievadu, jo turpmākais par maksu
Ja tā reāli padomā, tad skandināvijā un citās Eiropas valstīs nav šāda tradīcija. Latviešu ģimenes, kas pārcēlušās uz Zviedriju, Somiju, Vāciju, Spāniju utt., brīnās, ka tur tā nav pieņemts. Ja kāds bērns (acīmredzot no Latvijas) aiziet ar ziediem, tad jūtoties slikti un pat skolotāji dažkārt sakot, ka nevajadzēja vai nevar to pieņemt / saprast.
Un? Tāpēc no šīs tradīcijas jāatsakās?
Kaut kad izlaidumu laikā sēdēju Bastejkalnā uz soliņa un lasīju grāmatu. Blakus piesēdās ārzemnieki, kuri ilgi vēroja apkārt notiekošo. Tad neizturēja, atvainojās un jautāja - Esam ievērojuši, ka Rīgā ļoti daudz cilvēki staigā ar ziediem rokās. Kāpēc tā?
Mums bija interesanta saruna par to, ka Latvijā cilvēki dāvina ziedus dažādos svētkos (ne tikai dzimšanas dienās, kā ierasts citur) - skolas sākums, skolas beigas, izlaidums, dzimšanas un vārda dienas. Arī uz randiņiem ejot, ir vīrieši, kuri atcerās par ziediem.
Galu galā, kapi - kapu svētki, bēres utt. arī ziedu pārpilni.
Kāds sakars ziediem ar padomju tradīcijām? Vai tad 1.septembrī cilvēki ziedus nes un liek pie pieminekļiem (tā nu gan bija padomju laiku tradīcija).
Paskatieties ārzemju filmas, kurās uz kapu kopiņām ziedu nav vai ir ļoti maz. Tas nozīmē, ka mūsu kapu kopas, kas grimst ziedos un vainagos, arī ir tikai un vienīgi padomju tradīcija?
Nezinu kā jums, bet man šodien patika redzēt, ka Rīga pilna ar jauniem cilvēkiem, kuriem ziedi rokās! Man šķiet, ka visu ceļu uz darbu smaidīju. Reizēm gan arī sasmējos, jo tie skati tik amizanti.
Pēcpusdienā atkal smaidīju, jo šķita, ka atpazīstu - re, tur laikam skolotāja dodas mājās!
Tas likās tik skaisti un mīlīgi, ka nekādi padomju laiki nenāca prātā!