Kādreiz man pat patika augstpapēdenes. 80. gadu beigu galā uzskrēju veikalā izmestām importa laiviņām, kam 10 cm papēži un lieste ideāla - nu super apavs. Ja vajag, var gan skriet, gan mašīnas pedāļus spaidīt.
Bet kopš man ieviesās bērni... Nu, piedodiet, ne pa zāli pakaļ paskriesi, ne kokā uzkāpsi, ne vispār kaut ko. Dzīvesvieta arī ienesa savas korekcijas - pa grants ceļu, dubļiem un bedrēm diez kāda papēžu paradīze nav. Tā arī diez vai kadreiz uzkāpšu uz papēžiem, maksimums, kādā smukākā pasākumā.
Vēl jau ir viens aspekts - bērni dzimst aizvien lielākā vecumā. Ja tu esi vecmāmiņa 45 gados, tā ir viena lieta - pēc kategorijas pienākas novecot un zemapziņā tu "programmu" esi izpildījusi. Bet ja tajos 45 vēl pat bērnudārza izlaidums nav jāplāno, tad ir mazliet cita lieta, un nezinu cik apzināti, cik ne, bet tu ieklasificējies "kāda novecošana, vēl bērni jāizaudzina" un savācies.