Domāju, domāju kā tas nākas, ka skolēni grāmatas vietā var noskatīties filmu. Trāpot konkrētajā klasē un konkrētajā laikā. Man bija pieejama grāmata (izlasīju, iespējams, pat ne paredzētajā laikā, tāpat kā Zaļo zemi un Jaunsudrabiņa Balto un Zaļo grāmatu, galu galā es lasīju visu, kam tiku klāt), vai 4 programmas televīzijā – Rīga, Maskavas 1. un Maskavas 2. programma, un vēl kaut kāda "otrā Rīga", kas bija šausmīgi sliktā kvalitātē. Kas bija programmā, to skatījāmies, kādi vēl Mērnieku laiki uz pieprasījuma.
Iegūglēju. Droši vien esmu redzējusi 1968. gada filmu. Kaut kad. Kad rādīja. Par 1991. gadu – šaubos, tad jau man studijas bija pusceļā, īpaši ar televīziju neaizrāvos.
Bet pēc tam sapratu, ka te ir arī jaunāki personāži, kas varēja trāpīt uz 1991. gadu skolas laikā.
Stāsti par to kā grāmatas vietā izbrauc ar filmu, pasvītro to, ka cilvēki pārsvarā šļūc pa vieglāko ceļu. Kas pats par sevi nav nekas īpaši slikts, bet norāda uz to, ka lielākā daļa pie iespējas neizvēlēsies grūtāko variantu.