Man nav tā, ka baigi interesētu kādi 2.vai 3. pakāpes māsīcas un brālēni, t.i. mēs nekontaktējamies. Bet es zinu, ka tādi ir, un viņi zin, ka esmu es.
Stāsti mūsu ( un arī vīra ) ģimenē vienmēr ir stāstīti un mani bērni arī tos ir dzirdējuši un gan jau ka zinās nodot tālāk. Tāda bezsakņu, bezatmiņu ģimene man liekas tāda kā tukša. Bet tās ir tikai manas izjūtas. Redzu, ka lielākā daļa par to nedomā