Man laikam mazliet paveicies, ka veikalā, kurā iepērkos, ir zemnieku tirdziņš (katru piektdienu).
Tur ir mana "kāpostu tante", kurai visbiežāk ir 3 veidu kāposti - saldi, saldskābi un skābi. Vienmēr pērku tikai tos skābos (bez cukura) un viņa vienmēr pajautā - Suliņu arī pieliet?
Protams, ka ņemu ar sulu, jo tā kāposti labāk glabājas, sula ir garšīga un ja nolemj vārīt zupu, ar to var pieregulēt skābumu.
Gaļu parasti izvēlos kūpinātu. Ribas, celīši vai sliktākā gadījumā cūkas vaigs (tas gan baigi trekns). Pāris reizes laikam bija svaiga cūka (krūtiņa vai biezās ribas), bet tad tik un tā pieliku kūpinātās ribas, kaut mazliet. Bērnībā ļoti labi noderēja kamariņi (speķa ādiņas, kas tika taupītas zupām).
Vispirms kārtīgi izvāru gaļu, kad gatava, tad ņemu ārā no katla un pievienoju kāpostus (mazliet arī sagriežu, lai nekarājas no karotes). Kad kāposti tuvojas gatavībai, tad pievienoju putraimus un kartupeļus, kad tie mīksti, tad arī pieregulēju skābumu ar kāpostu sulu.
Ja kāposti ļoti skābi jau pašā sākumā (arī nospiesti), tad daļu noskaloju (tā ir bijis laikam vienu reizi), bet vispirms vāru putraimus un kartupeļus, tikai pēc tam pievienoju kāpostus.
Ir gadījies, kartupeļus vārīt atsevišķi - ar mizu vai bez mizas, tas jau gaumes jautājums.
Laurlapa, smaržīgie pipari un melnie pipari (nemalti) pats par sevi saprotams.
Kamēr kāposti vārās, tikmēr gaļa atdzisusi un var griezt vai skribināt no kauliem. Gaļu beru atpakaļ katlā vai katrs liek savā šķīvī, tas pēc situācijas un vēlmēm.