Ik pa brīdim uzskrienu situācijai, ka kāds atdod bērnu drēbes, kādam, kam "pilnīga nabadzība un ēst nav ko".
Bet izrādās, ka drēbes par prastu, nemodernu un, ak, die's, valkātas
Nupat pati uzrāvos. Sīki nerakstīšu. Ukraiņu ģimene, knapi velk galus. Piedāvāju savējo drēbes, ar atrunu uzreiz, ka bagāti neesam, topa lietas nebūs. Viss tīrs, sakārtots, manējiem par mazu. Jau pabrīdināju, ka manējiem tās bija max. izejamās drēbes, bet nav topa tops...
No 3 maisiem derēja 2 bikses un 2 rudens/ziemas jakas. Daļa jau par mazu (iespējams, viņi līdzīgā izmērā), bet daļa nemoderna un tādas nevilkšot...
Nja.
Tāpat kā vienam "nav laika".nozīmē "negribas piepūlēties lieku", kamēr otram "nav laika" nozīmē to jauno darbu iespiest tajās 4 stundās, kas ieplānotas gulēšanai.
Un saprast kurš ir kurš...
Un ka mēraukla ir pēc tiem, kas negrib, automātiski secinot, ka arī tu negribi, nevis esi milimetru no nervu sabrukuma...
Neņēmu ļaunā, it kā saprotu....
Un atkal nonācu pie tās relativitātes, kad vienam "man nav" nozīmē "man nav nekā jauna un stilīga", bet otram - ka nav nekā, izņemot pārlāpītu fufaiku un izdilušas bikses.
Un kad tas otrs aiz līdzjūtības piedāvā savu pēdējo, jo "viņam tak nav!", bet, izrādās, "tādas skrandas neviens nevalkā"...
Nu, es vismaz mēģināju palīdzēt...