Sveiki.
Nezinu, kā lai īsi apraksta. Droši vien situācija jau ir standartīga, tikai, esot iekšā "in vivo", grūtāk kaut ko saprast.
Tātad autorei, man, 40+, aizgāju no partnera, ar kuru 21 vai cik tur gadi un 2 bērni (jaunietis un liels pusaudzis). Šķīros, jo viņš bija izveidojis otru ģimeni ar jaunības kopīgo kolēgu (sāpīgs moments bija, ka bērnu acu priekšā un teica tiem, ka ar otru sievieti tikai kopīgs bizness). Nu jā, mums bija čakarīgi un grūti, pirmā un samocītās attiecības, ko nelaidām uz maiņām vaļā, un jaunībā arī biju sociopāts vai kas tāds. Dikti nevainoju viņu, nav jēgas.
Izveidoju attiecības. Vienaudzis un arī svaigi izjukusi ģimene. Tur bija diezgan murgains stāsts.Abiem tās ir 2.-3. tāda "nopietnības līmeņa" attiecības, kur kopdzīve un potenciāla ģimene.Abiem bērni palika pie iepriekšējiem partneriem. Manā gadījumā meita gribēja pie brāļa, kamēr tas nav aizgājis savā dzīvē. Viņam tur dažādi iemesli, bet bērnam (10) māte vienmēr bijusi tuvāka.Un abiem ir vainas sajūta par iepriekšējās ģimenes izjukšanu. Es jūtu, ka neprotu ļoti grodi uzrakstīt. Abiem stipra ģimene bijusi vērtība un ideāls.
Ir kopīgas intereses, kopīgas vērtības, kopīga paaudzes pieredze un dažās jomās darbošanās pārklājas. Tajā pašā laikā ir abpusēji kaitinoši sīkumi vai lielumi _ rakstura iezīmes. Arī no destruktīvām attiecībām sadzīvotas. Viens otra bērnus pieņemam.
Ko vēlos no sarunas pieteikuma forumā? Laikam visvairāk pieredzi ar otrajām ģimenēm. Situācija katram sava, bet citu stāsti atvieglo sirdi. Tu nejūties viens.
Nozīmīgs fakts ir, ka mēs abi esam pusmūžā. Te vienā tēmā bija laba tēze, ka pusmūža cilvēkiem ar skaidrām vērtībām un mazāk elastīgu raksturu ir grūtāk pielāgoties.
Uz "precizējošiem jautājumiem" atbildēšu droši vien, bet gribas uzzināt citu cilvēku pieredzi. Šeit ierodos ap reizi dienā.Paldies.
