Nu nez, man viss ir. Ģenerators ir, kanna benzīna ir, mašīnu nekad neturu zemāk par pusbāku, pārtika ir, gāzes baloni ir. Dzeramais ūdens avotā, tur būtu jāšķērso kādi 7 kritušie koki, bet pieejams. Radio uz baterijām man nav, tas gan.
Bet šajā vētrā izpeldēja cita smaga problēma - sakari. Un tā nav problēma, ko var nogāzt uz iedzīvotājiem.
Ja kāds te šaipus tiem 7 kokiem svētdienas rītā būtu norāvis infarktu, tad atliktu tikai nomirt. Jo sazvanāms nebija arī 112, lai varētu izsaukt NMPD un kaut vai vienoties kura ir tuvākā vieta kur var piebraukt, lai arī tas būtu pāri kokiem ar improvizētām nestuvēm.
Sakaru mums nebija līdz pirmdienas vakaram (pirmdienā parādījās kaut kādi fragmentāri un nepastāvīgi), elektrības - līdz trešdienas vēlai pēcpusdienai. Paldies, ka tik ātri, citur, šķiet, nav vēl tagad.
Bet, lasot, kā Krīzes vadības centra (izrādās, mums tāds ir! 15 cilvēki par miljonu gadā!) vadītājs un gandrīz visi pārējie, kam bija jābūt atbildīgiem un darošiem, vaino iedzīvotājus par nebūšanu gataviem, man metas akūta hipertensija.
Es biju gatava visam, bet ne tam, ka nav nekādu sakaru. Un bateriju radio, kā zinām, arī neraidīja neko īpaši svarīgu.
Sekojoši, vētra atgādināja un iemācīja, ka atbildīgie dienesti ir nulle ar astīti (es runāju par vadību, ne par tiem, kas apakšgalā zāģēja kokus un remontēja vadus, paldies visiem, kas strādāja!). Un ka lielu sūdu gadījumā valsts organizācija iedzīvotāju labā būs nulle.
Sliktākais, ka to uzzināju ne es viena, un tas mani biedē.
