Aizdomājos. Dzīvē esmu mētājusies pa abām letes pusēm un nekad NEKAD vairs negribētu nonākt situācijā, kad jāstrādā pārtikas veikalā. Tas ir vnk ārprāts - ne bosi, ne klienti tevi par saprātīgu būtni neuzskata.
Tagad ir tā, ka ne gluži aiz letes stāvu, bet šo to pārdot, nosvērt un kasi paklabināt nākas.
Klienti nāk daudzmaz vieni un tie paši. Visi nāk pārsvarā smaidīgi un klačiņu uzsist griboši.
BET.
Ir tādi, ar kuriem vnk negribas to klačiņu sist. Jā - esam laipni. Jā - smaidīgi. Bet tas cilvēks izstaro kko tādu, ka pēc viņa aiziešanas gribas ne tikai rokas nomazgāt, bet arī sveci aizkurināt.
Es, protams, nerunāju par atļaušanos nesveicināt vai lūdzu/paldies/kā jums iet nepateikšanu. Miests mazs, babuļi labākā reklāma. Un mīl mūs tie babuļi.
Un nav tikai man tā - kolēģes, kas ar jamiem mazākā saskarsmē, arī to jūt.
Nezinu - aura vai kas ...