Mina, draudziņ, Amerikā tie smaidi nu toč nav sintētiski uzkarināti, un ja arī ir, tad izcili profesionāli, protot novērtēt, kas tev pretī ir trāpījies. Ja tev tā likās un šermuļi metās, tad mož paanalizē, kāpēc? Es arī tur esmu bijusi, un ar visu manu absolūto introvertumu un riebumu pret uzbāzību, īpaši jau tolaik, priecājos par to, cik forši un dabiski viņas tur pa kasēm ar cilvēkiem šiverē. Uz kases meituka smaidīgā sveiciena un pārējo ļaužu pozitīvisma fona mūsu latviski tupie ģīmji, kas tā īsti nejēdza, vai smaidīt, vai ne, un kā uz šito reaģēt, izcēlās konkrēti neglīti. Bet kases meituki mums vienkārši lika mieru - pasveicināja, ātri novērtēja, ka labāk neaiztikt, iztika bez pļāpām par neko, bet tik un tā man palika tāda forša sajūta. Un jebkuram ļautiņam kaut ko pajautā - tev normāli atbildēs, parādīs, pavadīs, nevis uzburkšķēs un pasūtīs uz 3 burtiem. Ja muzeja uzraugs Amerikā man uz jautājumu paskaidros laipni un vēl pārprasīs, vai sapratu, tad Latvijā labāk nevienam netuvoties, izrādīsies, ka nepareizajā kvadrantā kāju noliksi, noēdīs bez sāls.
Ar visu manu riebumu pret cilvēku uzbāzību tas, kā nomācošajā vairākumā viens pret otru izturas Latvijā, ir pretīgi. Neaicinu arī pārspīlēt un lišķīgi līst bez ziepēm visur un visiem, arī tiem, kam sejā rakstīts "īgņa", - bet nagfig pašam par tādu ņerkstošu pretekli palikt? Elementāra laipnība būtu kaut kas izskaužams?
Šodien sīks mani iedzina strupceļā ar "mamma, bet kāpēc taisa ļaunas un sliktas filmas?". Laikam sāku saprast...