PČ Hokejā. Kaut kur ārzemēs. Agrā rītā ielas malā grīļojas astoņi gabali un neko nejēdz. Pat to, kā sauc pilsētu. Apkārt nevienas adekvātas dvēseles. Ideja, kā māja - jānoštopē kads braucamais un jaizstāsta adrese, gan jau ka nebūsim tādā pakaļā, ka nespēs samaksāt vai sarunāt. Pirmie, kas piekrīt apstāties, izrādās poliči. Šie vaicā, vai vajagot problēmas. Nu un puiki metās astoņbalsīgi stāstīt, ne viņu mēlē, ka viss kārtībā, bet pēc adreses X mūs gaida uz dzeršanu - nedrīkst nebraukt. Poliči, ar izteiksmīgām zīmēm žestikulējot, ka pie šamiem nav pieņemts dzērājus vest uz dzeršanu, beigās piekrīt, ka aizvedīs. Vienu paņem par ķīlnieku priekšā sēdēt. Pārējos iebāž būrī. Mums līdzi bija. Ideja, ka jāsašūpo mobīli, lai tas jautrāk ripo, tika izsvilpta no ķīlnieka puses, jo šams, iespiests starp diviem poličiem, mērkaķa ātrumā atžigra. Mēs atžirgām, kad kāds liekot pie lūpām pudeli, jau sēžot būrī - skaļi iedomajās: "a kas teica, ka mūs tagad neved uz būri?". Jāatzīmē ka jāpieveicamais attālums bij ap kilometru, ja ietu kājām.