Smieklīgi gadījumi no dzīves

[reno]

tev arī jauku vakaru

[Kikamora]

Studiju laikā ar draudzeni stopējam. Rīga-Daugavpils šoseja, mēs Pļaviņās, vajag Līvānus. Apstājas auto, mēs veram durvis vaļā jautāt, uz kurieni  brauc. Šoferis atbild, ka uz Daugavpili, mēs pēc aromātiem, kas nāk no salona, saprotam, ka viņš ir ar ļoooti smagām paģirām, vai vēl diezgan jautrā prātā. Tātad mašīnā kāpt nevar. Un pirmais teksts, kas abām (!) iešaujas prātā - nē, paldies, mums TIK TĀLU nevajag...

[ēvele]

JAUTRĪBAI KOPĒTS NO COSMO:

kādu laiku, biju ieviesusi sev seksa draudziņu..kādā 2trajā tikšanās reizē, palikām pie viņa pa nakti, mazliet iedzēram un protams paseksojām no rīta,gribēju saģērbties un doties mājās, sāku lasīt savas drēbes a stringtruseņu ta nav!!!   steigā,meklēju nevaru atrast, atnā šis, jautā ko meklēju  man kauns pa visu seju, bet šis laikam saprata..sāka palīdzēt meklēt un izrādās viņa mazā smirdiiigā čivauva bija ievilkusi manas trusenes pie sevis migā un apgrauzusi  zajebis bija ar pliku pakaļu braukt mājās!!

[Nāra]

Pirmais, Kas nāk prātā - pēdējā jaungada balle darbā. Ar deju partneri tā virpuļojām dejā, ka ievirpuļojām eglē un to apgāzām! Nākamajā rītā abiem bija jānāk lasīt sasistās vai izmētātās mantiņas un vēl jāsaņem pārmetoši skatieni! vēl mums bija sods - nogreznot egli un to izvākt no kabineta. Patīkams fakts - šīs darbības mūs ar deju partneri neticami satuvināja

[tex]

Pirmais, Kas nāk prātā - pēdējā jaungada balle darbā. Ar deju partneri tā virpuļojām dejā, ka ievirpuļojām eglē un to apgāzām! Nākamajā rītā abiem bija jānāk lasīt sasistās vai izmētātās mantiņas un vēl jāsaņem pārmetoši skatieni! vēl mums bija sods - nogreznot egli un to izvākt no kabineta. Patīkams fakts - šīs darbības mūs ar deju partneri neticami satuvināja

Tam īstais fināls būtu: un "vācot mantiņas" TO izdarījāt uz visu īgno kolēģu galdiem un uz priekšnieka galda 2x ...

[Narcise]

Nu man 2 smieklīgi gadījumi. Pirmais pirms padsmit gadiem, kad bankā strādāju (vienā palielā ciematā Rīgas raj.kur toreiz dzīvoju), vēru kontus vaļā juridiskām personām. Atnāk kādu rītu viens puisis ap 30g un jautā, kādi dokumemti jāiesniedz, lai atvērtu kontu bankā privātfirmai. Es gari un detalizēti izstāstu (tajos laikos daudz dokum.bija jāiesniedz), atibildu arī uz viņa jaut., viņš pateicas un aiziet. Ap 16-pēcpudienā atnāk tas pats puisis un uzod tieši to pašu jautājumu, kādi dokumemti jāiesniedz, lai atvērtu kontu bankā privātfirmai. Es aizvainota un dusmīga, ka mani izjoko un pikti saku:"jūs mani izjokot gribat? Es jau jums šorīt to visu smalki izstāstīju!" Viņš pasmaidīja un teica: "atvainojiet meitenīt, bet tad mans dvīņubrālis acīmredzot pabijis pie jums no rīta, mēs līdzīpašnieki esam un nesaskaņojām savā starpā, kurš atbrauks un redz kā sanāca..."
Otrs  - labākais, kad tajā pat ciematā kutūras namā bija Jaungada pasākums pie galdiņiem, visi ar groziņiem atnākuši, es mēli želejā atnesu un ko tur vēl. Pusnaktī mūsu kompānija tāpat kā pārējie līksmojas, dejo, kur nu katrs, iedomājos, ka man tak arī tā mēle jānogaršo -tieši viens gabaliņš uz šķīvja palicis. Bet zālē tāda tumsa, izņemot skatuvi un dažus prožektorus zāles stūrī, ka knapi ko var saskatīt. Bakstu ar dakšiņu tajā šķīvi, kas patālu no manis un dusmojos ka mēles gabalu grūti satvert. Beigās kkā uzduru un velku uz savu pusi, brīnos kāpēc draudzenes vīrs kas iepretī sēž, pēkšņi strauji pieliecas uz manu pusi. izrādās viņam šlipses gals ierullējies tajā mēles šķīvī, ko noturēju par pēdējo pāri palikušo mēles gabalu, sabojāju puisim šlipsi, bet smējāmies vēl visi ilgi to atceroties. )

[ēvele]

Nu, nezinu, muha, vai es noticētu dvīņiem. Es parasti tā saku, ka tā bija mana stulbā dvīņumāsa, kad ko greizi izdaru(man nav dvīņumāsas). Gan jau džekam ar pirmo reizi nepieleca

[Narcise]

Nu teorētiski vrb neticētu, bet praktiski bija gan dvīņi. Kopā viņus abus pēc vairākiem gadiem redzēju, kad stādus braucu pirkt uz viņu kokaudzētavu.

[ēvele]

Svaigs gadījums no šodienas. Kolēģe sašokē mani, ka kļuvusi par vecmāmiņu(savos 39gados). Jāpiebilst, ka viņa kā partizāns nevienam nebija teikusi, ka meita ir stāvoklī. Piekodina, lai nevienam nesaku, bet pati aizjož uz veikalu pēc konfektēm, lai cienātu kolēģes un izstāstītu visām pati. Es, protams, nevaru nociesties un labākajai kolēģei aizrakstu sms - Iedomājies, Vita ir vecmāmiņa! Pēc brīža saņemu sms - labi, ka pateici . Izrādās, ka biju sms ar noslēpumu nosūtījusi šai pašai Vitai-vecmāmiņai.

[Emīlija]

zini ko ēvele? tu tak esi velna meitiec. tev jāmaina niks. iesaku -

Z-ēvele

[viesmiiliigs]

Nevis zeevele, bet klachu tante. Koleegje tik ciitiigi sleepa, pirmajai izstaastiija, uzticeejaas. Bet tiklidz ap stuuri, taa eevele klachu jau laizh.

[ēvele]

Pirms apmēram 15 gadiem. Bija 18. novembris, kaut kāds smalks un svinīgs koncerts teātrī. Nolēmu, ka uz teātri iesim kurpēs, jo tas ir 5 minūšu gājienā no mājas, bet pēc koncerta pārvilksim zābakus, ko visai ģimenei paņemšu līdzi maisiņā,  un pa taisno iesim uz uguņošanu(arī netālu), lai bērniem un man kājas nenosaltu. Tajā dienā atskrēju no darba, nosviedu iepirkumu maisiņu koridorā, ātri saģērbos un visi ejam. Teātrī nododu savu it kā ģimenes zābaku maisiņu, bet tas tā jocīgi nograb! Paveros - tur ir nevis ģimenes zābaki, bet mani pārtikas tāvakara iepirkumi! Esmu sajaukusi maisiņus, jo abi koridorā stāvēja blakus. Ilgi smējāmies, ka uz svētku koncertu devos ar pārtikas rezervēm. Visu koncertu ķiķināju, bet vīrs  gan bija nikns. Nesaprotu, kāpēc, jo viņam zābaki nemaz nebija paredzēti...

[Anete Goba]

Eevele, par tevi tieshaam jaaiestudee vienceeliens.

[Narcise]

Es saistībā ar iepr.stāstu par iepirkumu maisiņiem atcerējos 1 savu -arī pasenu. Pa vieniem aukstiem Jāņiem aizbraucām ar vīru svinēt tos pie ģimenes draugiem uz vasarnīcu, līdzi palielā ieprikumu maisā biju paķērusi dažas drēbes, lai nenosaltu, turpat ārā blakus tai draugu vasarnīcai noliku, lai tālu nav jāiet pakaļ. Turklāt vasarnīca bija vēl nepabeigta-jaunbūve, tāpēc turpat vien ārā visu vakaru un daļu nakts tusējām. Nesagaidot rītu, pavēlā naktī braucām mājās, jo nakts bija tiešām auksta un ļoti nāca miegs. Aizbraucām mājās, dabiski uzreiz devāmies gulēt, drēbju maisu nometu turpat gultas galvgalī ar domu, ka nākamjā dienā izkrāmēšu. No rīta guļu,bet kaut kāda briesmīga smaka traucē gulēt, kaut kāda samirkušu "benčiku" (cigarešu izdedžu) smaka un vēl kkas tamlīdzīgs, reti nejauks. Vīrs arī grozās un saka, ka kkas smird. izkāpju no gultas..skatos..tajā maisā ko nosviedu gultas galvgalī, izrādās līdzi savācām tieši tādā pašā iepirkumu maisā tusiņā samestos atkritumus -banānu mizas, vienreizējās lietošanas traukus, iesk.vienr.glāzes,kurās tika dzerts alus, tiešām slapji benžiki, netīras salvetes un cita draza. Tukšās pudeles gan dārzā tika krautas vienā kastē, tāpēc maisā nekas nežvankstēja un atkritumi sevi nenodeva. Bet mūsu līdzpaņemtās drēbes tikmēr skumīgi gaidīja savus saimniekus, svešā dārzā pamestas.  Gadījums it kā smieklīgs, bet  istaba bija jāvēdina visu dienu, jo smārds bija neiedomājams -cigarešu gali alus u.c.paliekās izmirkuši -tagad zinu, ka nav nekā briesmīgāka par to noslēgtā telpā.

[Mina]

Pirmā aina.
Vīrs savulaik strādāja uz smagā treilera un pa naktīm vazāja kraušanas tehniku no vienas ostas uz citu. Kādā piektdienas vakarā man darbā ballīte, iznāk aizsēdēties, kamēr pēdējais transports uz mūsu mazmiestu prom gan. Saprotu, ka līdz pirmajam bānim līksmot neesmu spējīga. Zvanu vīram, jo zinu, ka šamais pašubrīd ir kaut kur starp Voleriem un Vecmīlgrāvi. Sazvanu, šis saka, OK, velcies uz krastmalu. Domāts darīts, kolēģis vēl pavada. Vīrs piebrauc, ieraušos kabīnē visā savā godībā - garais mētelis, augstpapēžu zābaki, mati plīvo, krutā beibe. Braucam. Viss labi, bet siltumā sāku kimarīt. Neko darīt, jāraušas guļvietā (kas nezina - lielajām mašīnām ir tādas lažas - aiz sēžambeņķiem). Atkal viss labi, bet štīmungā ieraušos lažā ar visu mēteli, tak vai nu tādā brīdī par to kādam sāp galva. Izguļos smuki.
Otrā aina.
Atausis rīts, pamazām pieslēdzos realitātei. Stāvam kaut kādā stāvlaukumā Vecmīlgrāvja tilta rajonā. Vīrs saka, ka gaidām čuvāku no pasūtītāja firmas, kas atvedīšot kaut kādus pavaddokumentus, pēc tam vēl jāaizbraucot uz Bolderāju. Man, kā jau pieklājas otrā rītā, muti rūķi pieķēzījuši un viss ir slikti. Lepni un ļoti kašķīgā tonī paziņoju, ka nafig neko te negaidīšu, bet braukšu mājās. Vīrs adekvāti novērtē situāciju un saka, lai braucot ar. Izvirpuļoju no mašīnas - mētelis kā no govs kuņģa, mati pluskaini kā raganai, par makijāžu vispār paklusēšu. Nu tik speršos uz tuvāko pieturu, lai brauktu uz centru, te apjēdzu, ka sīcenes biļetei ta nav, makā tik karte un vilciena mēnešbiļete. Velkos atpakaļ pie mašīnas un prasu, lai vīrs iedod naudu autobusam. Šamais, izkāries pa autiņa logu, rokas pa maku un lasa kopā santīmus. Tajā brīdī piebrauc augšminētais čuvāks un ierauga "karķinu maslom": rītausma, saņurkāta, acīmredzami vieglas uzvedības beibe stāvvietā stāv ar pastieptu roku, un šoferīc, pēc visa spriežot, maksā viņai par pakalpojumu. To seju vajadzēja redzēt: tur mijās sapratne, vīriešu solidaritāte, zināma interese par manu necilo personu un arī neliels nosodījums...Kā teiktu klasiķis, "ņemaja scena".
Savācu sīceni un lepni paceltu galvu pametu skatuvi...
Bet tagad šādās situācijās vienmēr novelku un sakārtoju virsdrēbes. Un notīru seju. Lai cik vieglprātīgi arī nejustos.