Pirmā aina.
Vīrs savulaik strādāja uz smagā treilera un pa naktīm vazāja kraušanas tehniku no vienas ostas uz citu. Kādā piektdienas vakarā man darbā ballīte, iznāk aizsēdēties, kamēr pēdējais transports uz mūsu mazmiestu prom gan. Saprotu, ka līdz pirmajam bānim līksmot neesmu spējīga. Zvanu vīram, jo zinu, ka šamais pašubrīd ir kaut kur starp Voleriem un Vecmīlgrāvi. Sazvanu, šis saka, OK, velcies uz krastmalu. Domāts darīts, kolēģis vēl pavada. Vīrs piebrauc, ieraušos kabīnē visā savā godībā - garais mētelis, augstpapēžu zābaki, mati plīvo, krutā beibe. Braucam. Viss labi, bet siltumā sāku kimarīt. Neko darīt, jāraušas guļvietā (kas nezina - lielajām mašīnām ir tādas lažas - aiz sēžambeņķiem). Atkal viss labi, bet štīmungā ieraušos lažā ar visu mēteli, tak vai nu tādā brīdī par to kādam sāp galva. Izguļos smuki.
Otrā aina.
Atausis rīts, pamazām pieslēdzos realitātei. Stāvam kaut kādā stāvlaukumā Vecmīlgrāvja tilta rajonā. Vīrs saka, ka gaidām čuvāku no pasūtītāja firmas, kas atvedīšot kaut kādus pavaddokumentus, pēc tam vēl jāaizbraucot uz Bolderāju. Man, kā jau pieklājas otrā rītā, muti rūķi pieķēzījuši un viss ir slikti. Lepni un ļoti kašķīgā tonī paziņoju, ka nafig neko te negaidīšu, bet braukšu mājās. Vīrs adekvāti novērtē situāciju un saka, lai braucot ar. Izvirpuļoju no mašīnas - mētelis kā no govs kuņģa, mati pluskaini kā raganai, par makijāžu vispār paklusēšu. Nu tik speršos uz tuvāko pieturu, lai brauktu uz centru, te apjēdzu, ka sīcenes biļetei ta nav, makā tik karte un vilciena mēnešbiļete. Velkos atpakaļ pie mašīnas un prasu, lai vīrs iedod naudu autobusam. Šamais, izkāries pa autiņa logu, rokas pa maku un lasa kopā santīmus. Tajā brīdī piebrauc augšminētais čuvāks un ierauga "karķinu maslom": rītausma, saņurkāta, acīmredzami vieglas uzvedības beibe stāvvietā stāv ar pastieptu roku, un šoferīc, pēc visa spriežot, maksā viņai par pakalpojumu. To seju vajadzēja redzēt: tur mijās sapratne, vīriešu solidaritāte, zināma interese par manu necilo personu un arī neliels nosodījums...Kā teiktu klasiķis, "ņemaja scena".
Savācu sīceni un lepni paceltu galvu pametu skatuvi...
Bet tagad šādās situācijās vienmēr novelku un sakārtoju virsdrēbes. Un notīru seju. Lai cik vieglprātīgi arī nejustos.