Smieklīgi gadījumi no dzīves

[imho]

Par kuleem. Reiz Leningradaa ar kompaaniju stavam takshu rindaa, lai dotos uz staciju; mirklii, kad piebrauc muusu taksiits, cita kompaanija (no vieteejiem) meereni brutaalaa veidaa nolemj savaakt to sev, ko arii paveic un lepni aizbrauc. Nezinu, cik ilgi shie liiksmoja, bet mees savukaart ilgi neskumaam - peec mirklja piebrauca cita mashiina, piedevaam izraadiijaas, ka vinji steigaa gruustoties, bija aizmirsushi brangu maisu ar paartikas kraajumiem kaadai nedeeljai -  cik noprotams, ar ko paartikt daachaa. Mani liidzbrauceeji to savaaca kaa mazu kompensaaciju.

[Narcise]

Tā kā es ar savu "vērīgumu" tikai nesen šo konk.pamanīju,tad pamazām darbinu "pelēkās šūniņas" un atceros jautrus gadījumus iz savas dzīves. Šis tiešām bija jautrs. 90-gadu sākumā, kad man nebija pat vēl 20, piedalījos vienā radu tantes jubilejā, kas torez tika svinēta toreizējās viesnīcas "Tūrists" restorānā Rīgā. Pie galda ap cilvēku 20, restorāna zāle liela, un tajā dabiski vakaru pavada arī citi cilvēki, jo nav jau visa zāle noīrēta. Situācija tāda. Vakars, zālē PUSTUMSA, spēlē dzīvā mūzika, viens no mūsu kompānijas viesiem (manas māsīcas vīrs), saposies vēl 80-gadu stilā -vecrozā mohēras džemperī, mati līdz pleciem, čirkaini, pats klibs, invalīds, bet tāds visumā dzīvespriecīgs puisis. Pēkšņi atskanot jaunai dziesmai, viņam no mugurpuses pienāk viens džeks, pieskaras rozā mohērā tērptajam plecam un vaicā, "Djevuška, možno vas proglasitj na taņec?" Mūsējais apgriežas, ierauga to pārsteigtā kavaliera ģīmi, neapjūk, bet paķer savu štoku, kas turpat zem galda pie kājām viņam bija, AIZKABINA AR TĀ APAĻO GALU KAVALIERIM AIZ KAKLA, pavelk šo tuvāk un vaicā: "Ti čto, ņe vidjiš??" Vajadzēja redzēt to kavaliera seju un kad mūsējais to atsvabināja no štoka apkampieniem, kavalieris, klupdams, krizdams pa gludo parketa grīdu, skriešus vien devās prom. Tāpat kā daži mūsējie, kas uzreiz pēc tam skriešus vien devās uz tualeti, jo smiekli pie mūsu galdiņa bija grandiozi no redzētā, un vēsture klusē, vai tie daži paspēja tikt līdz WC vai nē... 

[ēvele]

To es gan jau čatā pastāstīju, bet te arī izstāstīšu.


reiz senos laikos kādā brīvdienas vakarā biju nedaudz apreibinājusies un sēdēju netā. Otrā rītā lasu forumu un brīnos - vēl kāds cilvēks domā tieši tāpat kā es, vaŗds vārdā manas domas nolasījis. Tad izlasu autoru - ES!!!
Mjā, vajag dzert mazāk

[Antuanete]

Braucu komandējumā uz Briseli, kā jau pienākas, ar agro reisu. Iekāpju, nolieku visas mantas pa vietām, lidojumā kaut ko palasu un pastrādāju... Vienmēr ceļojumos pasi un apdrošināšanas karti lieku tādā velveta maciņā, kas uzkārts kaklā. Tā kā sēžot lidmašīnā, maciņš drusku traucē, lieku to kabatiņā aiz priekšējā sēdekļa. Esmu ļoti prātīga un uzmanīga ceļotāja, un pirms izkāpšanas parasti rūpīgi apskatos, vai viss paņemts, un vēl piesitu pie krūtīm, vai maciņš vietā.
Šoreiz biju tik ļoti iejutusies komandējuma gaisotnē, ka izkāpjot no lidmašīnas biju pilnīgi mierīga, ar sajūtu, ka viss man ir līdzi un vietā; izņēmu bagāžu, sagaidīju kolēģus, aizbraucam uz darba vietu ārpus Briseles.. Tai brīdī, kad pie ieejas vajadzēja rādīt kādu personu apliecinošu dokumentu, es burtiski saļimu uz grīdas, jo pēkšņi sapratu, kur joprojām ir mana pase...
Pēc neliela panikas brīža zvanīju uz Rīgu biroja administratorei, tā kā Briselē bija jāpaliek nedēļu, tad viss atrisinājās veiksmīgi, Rīgā manu pasi atguva un ar vēl vienu kolēģi atsūtīja uz Briseli. Ja būtu jābrauc atpakaļ nākamajā dienā, tad gan būtu auzas.

[Mao]

Bij mums reiz tradīcija - vienu reizi gadā, savācāmies ar draugiem un draudzenēm, sametāmies un noīrējām pirti. 30. decembrī loģiski. Nu tā ap cilvēki 50. Nu lūk, dzeram, dziedam, karsējamies, plunčājamies un visādi citādi meņģējamies. Baisīgi jautri. Ap četriem sāk visi lēnām izklīst, jo pirts paņemta līdz pirmajiem transportiem. Ir loģika? Lūk tā. Pēdējie palikušie norēķinās, salasa trofejas, drusku piekopj un ar pazūd. Kur kurais - dzert tālāk, gulēt, cits variants. Ap trijiem dienā man zvana telefons un viens sūdzās, ka laikam ne tajos zābakos iekāpis. Nē, kreņķa nav, zābaki arī melni un silti, tikai 2-3 mērus pa lielu. Nav ērta staigāšana. Nu ko jasežas uz telefona un jazvanās. Versiju jau nav daudz:
1. Kāds aizgājis zeķēs,
2. Kāds aizgājis zābakos 2-3 mērus PAR MAZU.
Smejies vai raudi, pēc 2 stundu gara izpētes, liecinieku aptaujas, faktu salīdzināšanas darba atklājas, ka ir gudrinieks, kas notinies viens no pirmajiem uzstīvējot kājās maziņus zābaciņus un līdz sazvanīšanas brīdim, turpinot dzerstīties pa vecpilsētu, tā īsti nedz diskomfortu, nedz sirdsapziņas pārmetumus pa lielam neizcieš. Vēl vairāk, cietušais arī nemēru sajutis tikai, kad svempies augšā un gājis malku rūpēt namiņa iekuršanai...

[Mao]

Pirmā aina.
Vīrs savulaik strādāja uz smagā treilera un pa naktīm vazāja kraušanas tehniku no vienas ostas uz citu. Kādā piektdienas vakarā man darbā ballīte, iznāk aizsēdēties, kamēr pēdējais transports uz mūsu mazmiestu prom gan. Saprotu, ka līdz pirmajam bānim līksmot neesmu spējīga. Zvanu vīram, jo zinu, ka šamais pašubrīd ir kaut kur starp Voleriem un Vecmīlgrāvi. Sazvanu, šis saka, OK, velcies uz krastmalu. Domāts darīts, kolēģis vēl pavada. Vīrs piebrauc, ieraušos kabīnē visā savā godībā - garais mētelis, augstpapēžu zābaki, mati plīvo, krutā beibe. Braucam. Viss labi, bet siltumā sāku kimarīt. Neko darīt, jāraušas guļvietā (kas nezina - lielajām mašīnām ir tādas lažas - aiz sēžambeņķiem). Atkal viss labi, bet štīmungā ieraušos lažā ar visu mēteli, tak vai nu tādā brīdī par to kādam sāp galva. Izguļos smuki.
Otrā aina.
Atausis rīts, pamazām pieslēdzos realitātei. Stāvam kaut kādā stāvlaukumā Vecmīlgrāvja tilta rajonā. Vīrs saka, ka gaidām čuvāku no pasūtītāja firmas, kas atvedīšot kaut kādus pavaddokumentus, pēc tam vēl jāaizbraucot uz Bolderāju. Man, kā jau pieklājas otrā rītā, muti rūķi pieķēzījuši un viss ir slikti. Lepni un ļoti kašķīgā tonī paziņoju, ka nafig neko te negaidīšu, bet braukšu mājās. Vīrs adekvāti novērtē situāciju un saka, lai braucot ar. Izvirpuļoju no mašīnas - mētelis kā no govs kuņģa, mati pluskaini kā raganai, par makijāžu vispār paklusēšu. Nu tik speršos uz tuvāko pieturu, lai brauktu uz centru, te apjēdzu, ka sīcenes biļetei ta nav, makā tik karte un vilciena mēnešbiļete. Velkos atpakaļ pie mašīnas un prasu, lai vīrs iedod naudu autobusam. Šamais, izkāries pa autiņa logu, rokas pa maku un lasa kopā santīmus. Tajā brīdī piebrauc augšminētais čuvāks un ierauga "karķinu maslom": rītausma, saņurkāta, acīmredzami vieglas uzvedības beibe stāvvietā stāv ar pastieptu roku, un šoferīc, pēc visa spriežot, maksā viņai par pakalpojumu. To seju vajadzēja redzēt: tur mijās sapratne, vīriešu solidaritāte, zināma interese par manu necilo personu un arī neliels nosodījums...Kā teiktu klasiķis, "ņemaja scena".
Savācu sīceni un lepni paceltu galvu pametu skatuvi...
Bet tagad šādās situācijās vienmēr novelku un sakārtoju virsdrēbes. Un notīru seju. Lai cik vieglprātīgi arī nejustos.

Tajā padauzīgumā kaut kāds neizskaidrojams pievilcīgums apslēpies, va ne, meitenes?

[olgucis]

Skatos, ka te vēl jautrība turpinās. Gribējās sākumā vēl vienu stāstiņu iemest, bet  tad ienāca prātā, a vai kāds reiz ir ieklausījies par ko sievietes sēžot kantorī klaču sit? Man reiz ienāca prātā, ka tādas „pērles” nedrīkst pazust nebūtībā   un sāku pierakstīt . Pēc nedēļas apnika, jo gala tāpat tam nebija. Nu tad iedomājaties kabinetu, kur  piecas draiskules klabina katra savu klaviatūru un pa retam atver muti.
J
Lapsene, kas ielidoja pa atvērtu logu, no pirmā acs uzmetiena jau likās aizdomīgi agresīva, bīstami neprognozējama un līdz ar to nepieskaitāma... Kolektīvs iespiedzās un pieleca kājās, pirmo reizi nožēlojot, ka atstiepa uz darbu visus tos ābolus, plūmes un pārējo drazu... Dullais lidonis par to laiku meta riņķus kaut kur pie griestiem un ievērtēja upurus... Dzīvot gribējās visiem. Pati drosmīgākā paķēra pēdējo „Bilances” numuru:
-          Pagaidiet, tūlīt es viņu...!
-          Dullā! – atskanēja, no kabineta tālākā gala,- Šodienas MK rīkojumus nelasīji?! Vai šai gadījumā nebija  pa priekšu  Lopam jāpārgriež rīkle un tikai tad jāapdullina?!...
J
-Ko tu tāda samocīta no paša rīta?
-Nu nevaru es aizmigt kad kāds krāc blakus..
-Nekad nevar būt drošs, ka tu pati nekrāc..
-Tur jau tā nelaime, ka izrādās, ka krācu, tikai man tas netraucē
-A kā tu to zini, ja guli?
- Redz, vecim apnika, ka es viņam braucu uz auguma un viņš pāris  nakšu atpakaļ uz mobilā pierakstīja, kā es ... krācu. Nu tagad turu muti un ciešos, a aizmigt nevaru. Vispirms, tāpēc, ka šis krāc, otrkārt tāpēc, ka man kauns, a ja nu es sākšu un šis atkal ar tām savām fantāzijām!
J
-A es vispār guļu pie atvērta loga un zem diviem deķim...
-Un ko vecis saka? Šim nav piegriezies tevi zem deķiem meklēt?
-Viņš to sauc par priekšspēli! ;oP
J
-Lasijāt? Skarbi, aizbrauc fiktīvi precēties, bet rezultātā tevi reāli paņem priekšā, un vēl nesamaksā.
-Nu ja, mūsdienu ekstra – jāpriecājas, ka vispār dabu darbu, kāda tur vēl nauda!
-TV brīdināja par tiem Mežonīgiem Austrumiem. Šiem tur vispār viss ir vienkārši ...Prikola pēc nolaupa un aprēc... tradīcija Austrumos tāda.
-Mežoņi. Nolaupa, ieslēdz mājā, durvis logus ciet, mobilo arī... un kad tiec ārā tu jau veca, dzīve ir galā un vairs nevienam neesi vajadzīga!
J
- A kā tajos Aus-Dzirdējāt, muitnieki uz ceļa esot apstādinājuši kaut kādu mašīnu un tikuši pie kārtīgas narkotiku devas ...
-A muitnieki, tā vienkārši var kādu apstādināt bez policijas?... Es nemaz neapstātos – kaut kādi mistiski veči stāv ceļmalā un māj ar roku, tas vēl nav iemesls, lai es bremzes nospiestu...
-A kāpēc ne...?
Ārā pavasaris – kā es varu zināt, kādas viņiem fantāzijas uznākušas!...
J
-Lasījāt par to fiktīvo precēšanos bumu? Pienāk skuķis ar albūmu, piedāvā izvēlēties vīrieti un tad pie šā uz citu valsti jābrauc precēties. Sola baigo naudu.
-...ugu, precas pa kreisi pa labi – Kaut kā taču jāizdzīvo!
-Man viena paziņa stāstīja, esot pārdomājusi lidosta, bet divas no bariņa aizbrauca ... un ar galiem...
-Austrumos, večus arī var laupīt precību nolūkos?
-Pat neceri ;o)))
-Nu tas jau ir netaisni!
-Nē, nu es tai ziņā, ka pamēģini viņu noķert, kurš tev ļausies!
J
-Pag, a kā ar ienākumiem no fiktīvām laulībām?.. nu ja to uzskata par sevis pārdošanu?
-Nav problēmu – vienreizējs darījums, ar nodokļiem neapliekas...
-Kāpēc neapliekas, a ja man iepatīkas?
-Vienalga, nav saimnieciskā darbība. Tas ir – viss ko saņem, tīrā peļņa...
-Bezceris – kad tu kaut ko no veča esi dabūjusi?
-( ieinteresēti , no malas) par ko jūs te?
-A vot, piedāvā darbiņu – par prostitūtu... negribi Uzvārīties?
J
-...labi, ka Lietuvā, krīze nav tik liela, būs kā vecos laikos – Lietuviešu brāļukas, gribēs ēst, paņems ložmetējus un brauks uz Latviju pusdienot...
-Ko atkal zagt brauks?
-Nē, vienkārši gribēs dzīves līmeni piepacelt, vai prasti sakot -adrenalīnu uzsist gaisā.
J
 
Dienas klačiņa:
-Dzirdējāt tagad baigie sodi par dzeršanu pie stūres Ls5000 un tiesības atņem ... uz Mūžu!!!
-Ja visiem atņems tiesības, no kurienes Valsts ķers to naudu! Kas maksās ceļa un akcīzes nodokli?
-Nu brauks jaunie, kas vēl nav dzēruši...
&&&
-Es kaut kur lasīju, ka cilvēkam 7 gadu garumā atmirst Visas šūnas un rodas jaunas. Būtībā, pēc tiem septiņiem gadiem cilvēks vispār 100% ir nomainījies.
-Točno, visi tā saka, tu appreci cilvēku, paiet 7 gadi un tad vienā dienā tu skaties uz viņu un nevari saprast, kas tas tāds tev blakus - pavisam svešs cilvēks. Tāda sajūta, ka viņu nemaz nepazīsti – precēji pavisam citu.
-Nu ja, es tieši par to – ko tie veči skrien citām pakaļ, grūti nogaidīt 7 gadus? Pēc septiņiem blakus būs pavisam cita, kāda ne kāda a dažādība!
-Protams, ka būs. Vienkārši tā cita būs – veca!

[ēvele]

Viens puika nebija bijis pāŗis dienas bērnudārzā, es prasu - kur tad biji pazudis? -Vecmāmiņa nomira. Es prasu - vai tā, kura tev vienmēr nāk pakaļ? - Jā.  Mēs ar kolēģi nošokējamies, kā tad tā,tik friša kundze bija. Otrā dienā atveras durvis un ienāk...mirusī vecmāmiņa. Kolēģe teica, ka manu seju vajadzējis nofilmēt. Es tikai izdvesu: - Jūs???? (gribēju jau piebilst - dzīva??, bet laikus iekodu mēlē).
Tagad satieku reizēm gan jau pieaugušo puisi, gan "mirušo"vecmāmiņu un vienmēr ieķiķinu.

[ēvele]

Jaunībā man uzradās viens pielūdzējs, tāds foršs, bet noslēpumains, nekad ar mani nekur īpaši negāja, tipa, ai, tavā mājā tik forši  utt. Tad nu vienreiz sapriecājos, kad viņš uzaicināja aizbraukt uz savu dārza mājiņu.  Braucām ar autobusu, t.s.dāču rajonā izkāpa vēl cilvēki. Viena sieviņa gāja taisni uz to pusi, kur mēs,sāka iet man blakus un runāties - cik mums esot jauks dārzs, viss tik iekopts, visādi čalot. Es brīnos gan par tekstiem, bet tik smaidu un māju ar galvu, pielūdzējs tik slāj blakus, galvu nodūris un neko nerunā. Domāju - tantukam nav kkas ar redzi kārtībā un īpaši neiedziļinājos.
 Tikai vēlāk uzzināju, ka mans pielūdzējs ir precējies, un vecā sieviņa acīmredzot domāja, ka es esmu viņa sieva. Kad ieraudzīju kkad vēlāk viņa sievu, nemaz par sieviņas tekstiem nebrīnījos - viņa bija man tik neparasti līdzīga!!!

[Narcise]

Es atkal pastāstīšu pavisam svaigu komisku sarunu ar manu tanti (tēva māsu), kas notika nupat svētdien. Aizbraucu pie viņas ciemos, pļāpājam kā parasti, - kas jauns un tā, viņa man stāsta, ka viņas māsas kaķene pusdulla palikusi -nesas pa dzīvokli kā traka, nesen arī aizkarus norāvusi, vāzi saplēsusi un citas blēņas sadarījusi. Prasu kā tad tai māsas kaķenei vārds, tante atbild: "Lana". Es saku: "tieši tāpat kā mums laukos vasarnīcā kaimiņienei". Tante pamāj. Tālāk vaicāju: "Cik viņai gadu??" Tante saka: "nu konkrēti nezinu, bet kādi četrdesmit apmēram būs!" Es izbrīnīti iesaucos: "Tante, bet kaķi nemaz tik ilgi nedzīvo!" Izrādās viņa domājusi, ka prasu par to kaimiņieni...

[ēvele]

Vēl atceros, ja par līdzīgiem cilvēkiem. Šad tad manā dzimtajā pilsētā ir bijis, ka kāds svešinieks mani uzrunā, it kā pazītu vai uzdod tādus jautājumus, uz kuriem nemūžam nezinātu atbildi. Vēlāk jau noskaidroju, kas dubultniece ir, nemaz jau ne kopija,bet svešinieks varētu sajukt. Stāsts ir šāds.


Aizeju uz frizētavu, ieeju, cepure vēl galvā, friziere pasktās uz mani un saka : -Jums nepatika frizūra, nākat pārtaisīt? Izrādās, atkal mana dubultniece mani apsteigusi!

[Camma]

Skolā klases audzināšanas stunda. Tēma - cik slikti ir lietot alkoholu.
Mans puiks arī godīgs bērns, ceļ rociņu un saka -"mani vecāki arī ir šausmīgi alkoholoķi!". Skolotāja, mūs labi pazīstot, gandrīz no kleitas izkrita... Prasa puikam - "nu pēc kā tad tu tā spried?". Puišelis arī visā nopietnībā saka "a mums ledusskapī tā puspudele šņabja veselu gadu jau stāv!"

[baaciens]

Stāsts iz paziņas dzīves.

Lienes meitas klasē notiek māmiņu diena. Bērns mācās 1.klasē. Skolotāja kaut kad lūgusi, lai bērni pastāsta, uzraksta (precīzi nezinu) par savu mammu.  Pasākuma laikā skolotāja lasa bērnu pārdomas un tai māmiņai, kura sevi atpazinusi, jāpaceļ roka. Viss notiek, visiem jautri, līdz beidzot skolotāja lasa: "Mamma vakaros dzer vīnu, jo viņai nepatīk iet uz darbu".  Visiem smieklīgi, bet roku neviens neceļ. Un te pēkšņi audzinātāja saka: "Nu Tu, Lienīt! Tā esi TU!"
Viss būtu labi, bet Lienīte strādā par skolotāju tajā pašā skolā ...

[Camma]

Viena no vecmāmiņām mums aktīvi apmeklē kapus, visus kapusvētkus, mirušo piemiņas dienas un visu arī ar draudzenēm gan klatienē, gan pa telefonu apspriež. Vienu dienu puiks (ap 6 gadi) zīmē māju - 3 stāvi.
Ome arī painteresējas - "kas tad tavā mājā dzivos"?
"Pirmajā stāvā tētis ar mammu, otrajā - vectēvs ar vecmammu (otri vecvecāki), trešajā - mēs ar brāli".
"Un kur tad es?" - jautā Ome.
"A tu jau būsi nomirusi!"....

[Camma]

Mazais mežonis no pāķiem palaists skolā. Pirmajā skolas dienā jau ierodās klibs un ar pārsaitētu kāju. Paiet dienas 3 un mežonis par šausmām skolotājai un visam klases bērnu bariņam ir uzsvempies uz 3m augstas mūra sētas (kā - neprasiet, klāt nebiju). Skolotāja satraukumā arī neko prātīgāku neizdomā, kā bārties un piedraudēt noņemt no vidukļa siksnu un šamo resgali nopērt. Resgalis no sava drošā augstuma kritiski aplūko skolotāju un dziļdomīgi nosaka - "nenopērsi vis! Ja tu siksnu noņemsi, tev svārki nokritīs!"