"— Kā tad ne, manu labo sieviņ, kā tad ne? Negribu, lai pret mani uzstātos! Nedari savu labo, bet dari manu slikto — tāda es esmu! Viņa mani gandrīz vai kapā šodien iedzina! Pēc gurķiem uz bodīti pasūtīju, bet viņa atgriezās pēc trim stundām! Mana sirds paredzēja, kad sūtīju; smeldza, tā smeldza; smelgtin smeldza! Kur bijusi? Uz kurieni gājusi? Kādus aizstāvjus sev sameklējusi? Vai es neesmu tai laba darījusi! Es taču viņas pagānietei mātei četrpadsmit rubļu parāda atlaidu, uz sava rēķina apglabāju, viņas velnēnu pieņēmu audzināšanā, mīļo sieviņ, tu zini, pati zini! Kā, vai man nav uz viņu tiesības pēc visa tā? Viņai būtu jāatzīst, bet atzīšanas vietā šī turas pretī! Es viņai vēlēju laimi. Es viņu, pagānieti, muslīna kleitās vadāt gribēju. Tirgoņu sētā puszābaciņus nopirku, kā pāvu mātīti izgreznoju — līksmojies, dvēselīti Un ko gan jūs domājat, labie ļautiņi! Divi dienās visas kleitas saplēsusi, skrandu skrandās saplēsusi un tā nu staigā, tā nu staigā! Un ko jūs domājat, tīšām saplēsusi, — negribu melot, pati noskatījos; gribot darba drēbēs staigāt, negribot muslīnā! Nu, tad nu gan es viņai sadevu, piekāvu viņu, pēc tam vēl ārstu pasaucu, naudu tam maksāju. Tevi taču nosist vajadzētu, gnīda tu tāda, bet tikai nedēļu piena nedzēri — tik vien tā soda tev bija uzlikts! Par sodu liku viņai grīdas mazgāt; ko gan jūs domājat: mazgā! Mazgā, maita, mazgā! Uzbudina man sirdi — mazgā! Nu, es domāju: aizmuks viņa no manis. Kā tikai nodomāju, skaties — viņa arī vakar aizmukusi! Paši dzirdējāt, labie ļautiņi, kā es vakar par to viņu pēru, visas rokas apdauzīju gar viņu, zeķes, zābaciņus atņēmu, lai neaizbēg basām kājām, nodomāju; bet viņa arī šodien prom! Kur tu biji? Runā! Kam tu, odžu dzimums, žēlojies, kam par mani sūdzējies? Runā, čigāniete, putnu biedēkli, runā!
Un trakumā tā metās virsū aiz bailēm prātu zaudējušajai meitenei, ieķērās viņai matos un notrieca viņu gar zemi. Bļoda ar gurķiem aizlidoja sāņus un saplīsa; tas padarīja vēl trakāku piedzērušo fūriju. Viņa sita savu upuri pa seju, pa galvu; Elena stūrgalvīgi klusēja, un nevienu skaņu, nevienu kliedzienu, nevienu vaidu tā neizdvesa, arī saņemot sitienus. Es iedrāžos pagalmā, gandrīz vai prātu zaudējis aiz sašutumu, — taisni pie piedzērušās sievas.
— Ko jūs darāt? Kā jūs drīkstat tā apieties ar nabaga bāreni! — es iesaucos, saķerdams šo fūriju aiz rokas.
— Kas tad tas! Kas tad tu tāds esi? — viņa iespiedzās, pametusi Elenu, iespiezdama rokas sānos. — Kas jums manā namā meklējams?
— Tas meklējams, ka jūs esat nežēlīga! — es kliedzu. — Kā jūs drīkstat tā tiranizēt nabaga bērnu? Viņa nav jūsējā; es pats dzirdēju, ka viņa jums tikai audžubērns, nabaga bārene …
— Ak kungs Jēzus! — iegaudojās fūrija. — Kas tu tāds esi, ka man piesienies! Tu ar viņu reizē atnāci, vai? Tad es tūliņ pie iecirkņa pristava! Mani pats Androns Timofejičs godā, es no labas dzimtas! Ko gan viņa, vai pie tevis sākusi iet? Kas tu tāds esi? Svešā namā kauties esi atnācis? Palīgā!
Un viņa metās man virsū ar dūrēm. Bet šai brīdī pēkšņi atskanēja griezīgs, necilvēcisks kliedziens. Es paskatījos — Elena, kas bija stāvējusi, kā samaņu zaudējusi, pēkšņi ar šausmīgu, nedabisku kliedzienu nogāzās zemē briesmīgos krampjos. Seja viņai pārvērtās. Viņai bija uznākusi krītamās kaites lēkme. Sapinkojies skuķis un sieviete no lejas pieskrēja klāt, pacēla viņu un steigšus uznesa augšā.
— Sprāgsti kaut nost, nolādētā! — iespiedzās sieva viņai nopakaļ. — Mēneša laikā jau trešā lēkme … Arā, utubunga! — Un viņa atkal metās man virsū.
— Ko tu, sētniek, stāvi? Par ko algu saņem?
— Arā! Arā! Vai gribi dabūt pa kaklu! — kūtri nodārdināja sētnieks, it kā tikai formas pēc. — Kur divi plūcas, trešajam nav jālien. Ardievu — un vācies!
Neko darīt, es izgāju pa vārtiem, pārliecinājies, ka mana uzstāšanās bijusi gluži veltīga. Taču sašutums kūsāja manī. Es nostājos uz trotuāra vārtiem pretī un skatījos pa mazajiem blakus vārtiņiem. Tikko biju izgājis, sieva steigšus uzskrēja augšā, bet sētnieks, padarījis savu darāmo, arī kaut kur pazuda"
Fjodors D. "PAZEMOTIE UN APVAINOTIE"