Marinas Cvetajevas jubilejā:
Марина Цветаева
Хвала Афродите (1921)
[..]
II
Уже богов -- не те уже щедроты
На берегах -- не той уже реки.
В широкие закатные ворота
Венерины, летите, голубки!
Я ж на песках похолодевших лежа,
В день отойду, в котором нет числа.
Как змей на старую взирает кожу --
Я молодость свою переросла.
[..]
Sencis
man senčos bijis kāds vijolnieks,
kāds zaglis un zirgu trencējs.
mans vēja smārds matos, klaiņotprieks
reiz piederējuši sencim.
lūk, tirgū, persikus zogot, ceļ
viņš manu tumsnējo delmu.
no viņa - kaišļu un sāpju ceļš,
un cirtas, un vaibstos svelme.
pa dzīvi dīkdienis klīda skaists,
līdz nesdams magones ziedu.
tāds - maigs un neprātīgs mīļākais -
viņš nederēja par biedru.
kā viņam patika pīpes tvans
un jaunās kaimiņu sievas...
man šķiet, ka gļēvs bija sencis mans,
kaut vērās pasaulē nievīgs.
ka, velnam dvēseli pārdevis,
no kapiem baidījās naktī.
ka bija no tiem, kam nazis viz
aiz stulma, un slēpties patīk.
no stūra mēdza kā kaķis veikls
viņš uzklupt upurim spēji...
vēl vairāk par viņu zinu teikt:
viņš vijoli - nespēlēja!
šī dzīve viņam - pērnais sniegs,
par kuru vasarā neskumst.
tāds bija mans sencis vijolnieks,
es - tāda dzejniece esmu.