Atstāsts.
Pirmais kurss. Meituks ievācies kojās. Tā kā jāmitinās kopā ar vecāko kursu meitukiem, kas tur jau iedzīvojušies, tad šamai skapī viens plauktiņš atbrīvots un atvēlēts, nu tur arī visas dažas mantas dzīvo.
Kaut kāds oktobris. Nez kāpēc ievajagas studentu apliecību, kas kopā ar citām dažām mantām un grāmatām dzīvo plauktiņā. Meituks rokas, rokas, - nav. Visu izvāc no plaukta, pārsijā pa detaļai - apliecības nav. Svaigā jaunā studentu apliecība!!! Mokoši tiek sauktas atmiņā iepriekšējo dienu darbības.
Jes!! Aizvakar purināts maisiņš ar kaut kādiem papīru atgriezumiem. Hlopc, špudūc - zem galda, kur misene, - tepat jābūt...
Misene rāda zobus - kāds centīgi ir visu izpurinājis atkritumu vadā.
Bālu ģīmi tiek klauvēts pie komenes durvīm, sak, tā un tā, laikam apliecība izbērta misenē, vai nevar kaut kā...
Nākamā stunda tiek jautri pavadīta pie konteinera, kas, paldies providencei, ir pilns līdz augšai, un, otrreiz oaldies, - ir otrpus ēkai.
Bez panākumiem.
Nu, ka nav, ta nav, jāsaņemas un jāiet atzīties un prasīt jaunu. Bet kauns pa visu ģīmi utt...
Kamēr rit saņemšanās process (ilgs...) no tā paša nabaga plauktiņa izņemot grāmatu kaudzīti,... no skapja sienas atlīp un nokrīt tā pati pazudusī studentu apliecība. Jā, jā, maita, turpat, kur līdz centimetram viss ir izkasīts meklējumos, tā draņķa brunā miza, pielipusi pie brūnās skapja sienas, pustumsā spēlējusi partizāņus, kamēr meituks pa konteineru šurī sarkdams un bālēdams...
Labi, ka dižmiskastē gandrīz tikai papīri - kā jau pie studentiem, ēdienu atliekas nav novērojamas.
