Es ticu gan

bet man obidno, ka esmu apdalīta, jeb tāda nejēga...
visvairāk žēl, ka mani tur kkas skavās un neļauj dulloties... Gan jau, ka es pati izdomāju, ka es tak nevaru lidot un nemaz ar nemēģinu...
tas nekas, ka apkārtēja vide absolūti nerada pierastas normālas zemes dzīves priekšstatu.
ar visiem sen un nesen mirušajiem varu sarunaties un sadarboties... itkā apziņā kkadā ir ,ka viņš tak miris..bet tas netraucē komunicēt...
prātā sapnis, kur vecāsmammas mājā aug vīnogas... istaba pilna ar stīgām un lapām ..es eju parbaudīt vai viņām pietiek zemes... grīda cita, cementēta un es kko skaidroju sen mirušajiem radiņiem, ka nekas no tām ogām te nesanāks...