Jums nebūt nav man jāpiekrīt.
Kāpēc sliecos piekrist Šlesera viedoklim "sievietes skaistums nāk no iekšām" ?
Perfektas sievietes, bet garlaikotu vai neapmierinātu sejas izteiksmi un nekas viņas nespēj glābt.
Pasen atpakaļ bija situācija, kad tāds pulciņš sieviešu stāvējām vienā varenā ne Latvijas katedrālē un kāda mūķene mums stāstīja. Ļoti izglītota sieviete pēc runas veida, mierīga, pārliecināta, bez jebkāda patosa. Seja, protams, bez kosmētikas, vidējos gados, vairs ne jauna. Nevilšus paskatoties uz mums pārējiem, katrā sejā dzīve kaut ko ievilkusi- citam nicība, citam rūpes vai pastāvīga neapmierinātība, bet viņas seja bija tīra, bez nepatīkama nospieduma.
Tad vēl mazliet pašķirstīju kādu grāmatiņu par šīm skaistumprocedūrām un injekcijām.
visi filleri un botoksi ir indes, mīmikas izlīdzināšana notiek ar tādu kā tūsku.
Sākumā rezultāti esot labi, bet vēlāk tie rajoni kaut kā izkrītot un rodoties negludumi un riebīgi grubuļi ādā.
Par sevi domāju - iespējams, jāizkopj tāda pofigistiska attieksme pret dzīvi, lai raizes neizvago, lai skaudība un nenovīdība neiegriežas, jo sejas izteiksme vienalga vēlāk būs tāda, kā pelnīts.
Varbūt plakstiņi varētu būt mans klupšanas akmens. Nevajag acis aizliet un jāseko manam dzīves veidam.