Atkarīgs no tā, kā tā kājiņa slīd. Kaut kādā tusā pa pjaņiem izkniebt kaklā karošos puspliko beibi un no rīta nepajautāt, kā šo sauc, IMHO ir plus mīnus pieciešams [no vīrieša skatu punkta] un nebūt ne nāvīgs izlēciens, ja bāzes sistēma, tb. ģimene, darbojas funkcionāli, sieva, protams, pierasta, bet joprojām uzskatīta par sievieti. Iespējams, ka pat es šitādu kaut ko norītu.
Ja vīrišķis pie ģimenes turas tikai tāpēc, ka ērti un siltas kotletes pie deguna, paralēli ieviešot slepeno lovi, kur piestaigāt spalvas uzbužināt un pašapziņu pacelt, karinot makaronus uz ausīm abiem caurumiem, tad ar kuli pa kuli un no mājas ārā, jo tā jau ir zemiska cūcība. Meli un klusēšana neattaisno krāpšanu. Apnika sieva, vai nu vienojieties par brīvsoļiem, vai vācies pie velna. Problēma gan tā, ka vairumam sievišķu ar to loģiku tā pavājāk... Tāpēc jebkuri makaroni karājas braši, ne tikai uz ausīm, bet arī uz acīm, - mierīgi pieņemt, ka to, ko pati nelieto, palaikam palieto kāda cita, negribas nepakam.
Tipa - tēviņiem [un dažām mātītēm] diferencējas pliks sekss un love.
Bet tāds regulārs flirts gan diezgan slidens.
Viena tāda, kamēr meita maza, regulāri apkārt jādelējoša vīrieša ārēji saskanīgā ģimene ir aplaimojusi šo atvasi ar konkrētiem psihoputniem. Vai "dzīvot kopā bērnu dēļ" bija tā vērts?
