Vakar man draudzene stāsta: sieviete dzīvojusi ar vīrieti 10 gadus, neprecēti. Viņš viņai uzreiz pateicis, ka nav iemīlējies; viņa lūgusies, lai pamēģina, ja nu kas sanāks. Pēc 10 gadiem un diviem bērniem šis saticis sievieti, pie kuras aizgājis un kuru uzreiz apprecējis.
Visi tagad žēlo to nabaga duru, bet šeit manā izpratnē vīrietis nav vainīgs. Jo bija brīdinājis.
Hmm... Bet vai tad tam vīrietim kāds ar pistoli klāt stāvēja un spieda bērnus radīt un 10 gadus "mēģināt" ar nemīlamu sievieti?
Man vienmēr šķitis, ka tā ir arī ļoti liela vīrieša atbildība, ja reiz "nebija pārliecināts", vajadzēja stingri pieskatīt savu mantību, lai nerastos nevēlami bērni.
Un ko mēs no malas zinām, kā viņi šos 10 gadus dzīvoja? Varbūt saticīgi un , iespējams, sieviete "dura" viņu mīlēja, kā nu prata, tā mīlēja.
Nu, apprecēja to otru uzreiz, bet nedomāju, ka tai otrai būs ļoti saldi, jo vīrietis tāpat "lietota prece", vismaz alimenti jāmaksā būs.
Man cits pastāsts. Sievietē X ļoti samīlējies kursabiedrs Y. Precēt grib un visu ko tādu. Viņa, būdama īsta skaistule, nevarēja vien tā labi izvēlēties un licies, ka tik ļoti jau nepatīk.
Kursabiedru Y sāk lenkt cita kursabiedrene C. Viņš aiz bēdām pārguļ ar viņu, kas to zin, cik reižu
. Kursabiedrene C paliek stāvoklī. Vīrietis pasaka, viņu nemīl, to taču viņa zinot un zinājusi. C visu laiku saka- tu, Y, tikai neuztraucies, man jau no tevis neko nevajag.
Laiks braukt uz dzemdību namu : tu, Y, tikai neuztraucies, tikai kaut kā palīdzi man nokļūt. Kad piedzimis : tu, Y, tikai neuztraucies, tikai palīdzi kaut kā mājās nokļūt.
Y aizvedis jaundzimušo mājās, tur nekurināta istaba un tā viņš tur palicis pavisam, apprecējās vēlāk un saradīja vēl bērnus.
Attālu radu bērēs pirms padaudz gadiem redzēju sievieti X, jau krietni gados, bet aizvien skaistu. Kursabiedrs Y (nu jau sirms kungs ar savu jaunāko dēlu) bija atbraucis piepalīdzēt.
