Trix
...vsp jau tai textaa taa kaa skaic, ka shvakri ar to maamukji, nevis pilniigi negaidot krita...
Švaki, ne švaki, bet, kā saprotu, tad podā netrāpīšana konkrētajā gadījumā nav pierasta lieta. [Tad jau sen par to nesatrauktos pats māmuķis un mierīgi pieciestu sēdināšanu].
Tā man te kaimiņu tantuks "pats! pats!" 85+ ar diezgan pamatīgām staigāšanas problēmām. Katru dienu šļūkā pēc pasta. Pastkaste pie vārtiņiem, tantukam mazbērni uztaisīja speciālu mardziņu no kāpnēm līdz vārtiņiem un tantuks pa trepēm lejā, līdz vārtiņiem, ar savu avīzi vai krustvārdeni atpakaļ un pa trepēm augšā [a trepes stāvas, man jāpiedomā, lai nenomaucos]. Nujā, viņai aiziet teju 20 minūtes, kamēr iziet maršrutu, bet ja nestaigās, vispār paliks uz gultas. Un šļūkā. Katru dienu.
Līdz vienreiz uz ledus nolikās plakaniski. Labi, ka mans vīrs pamanīja, pieslēja, aizšļūcināja atpakaļ un nokaisīja taciņu.
Un tantuks šļūkā atkal.
Kamēr saslima. Pārcēlās pie bērniem uz pilsētu. Uz īsu laiku.

Netālu onka - pie 90. Es 8.00 uz vilcienu, šis ar zāģi jau no meža. Acis vien varēju blisināt aiz skaudības, kas par duku. Vairāk par 70 nedotu. Regulāri ar suni staigāja, saprāts arī tā nekas, vienmēr "par laiku" trīs vārdus pārmijām.
Nokrita, salauza gūžas kaulu. Aizbrauca uz pilsētu. Uz mēnesi.

Tā palīdzība reizēm ir konkrēts lāča pakalpojums, īpaši, ja lielos vilcienos cilvēks tiek galā pats. Un uzminēt, kura reize būs tas "kritiens" nav iespējams.
Nē, nu var jau, protams, uzskatīt, ka līdz ar aiziešanu pensijā pienākas eitanāzija...