Nemāku neko teikt, jo klāt nebiju.
Vairāk sliecos domāt par to, ja cilvēks uz izdzišanas robežas, tad tomēr radinieki ir tie, kas par viņu pastiprināti rūpējas. Nav dēlam jāiet kopā ar mammu tualetē, bet jau iepriekš lūgt med. personāla palīdzību.
Gadījumā, kad viņu pašu nepieskatīšanas dēļ gadījās šmuce, (vairāk gan satraukumam vajadzēja būt, ka mamma tur vispār gāžoties var galvu sadauzīt vai ko tādu), visu to lietu vajadzēja fiksi un normāli nokārtot, nevis iestāties pozā un pēc tam sūdzēties.
Tas atkal no citas operas, bet bieži tieši tuvinieki ir tie, kuri paniski baidās no savu tuvinieku (pašu, pašu tuvāko) sāpēm, slimībām utt. Nogrūdīs slimnīcā, aiznesīs to puķi un miers, medicīnas personālam par to maksā, viņu pienākums atvieglot ciešanas, mierināt, aizgaiņāt izmisumu utt.
Nezinu tik ļoti pašlaik par slimnīcām, ja arī nav tā tualetes papīra, dvieļu utt., tad tas ir finansējuma jautājums. Par tiem pāris eiro, ko maksā par gultas dienu, nesanāk viss - tīra veļa, ēdiens, visi higiēnas piederumi utt. Budžets veselībai pārāk niecīgs, bet tā vietā, lai neauglīgi par to sašustu, es vienalga domātu, ko tieši es varu darīt, lai palīdzētu savam tuvākajam.