
Nu var jau spriest, ka rožu klēpji nav nekāda romantika un ka labāk maijpuķīšu pušķis nekā rozes, bet viss ir relatīvi, - kā kuram un kādā situācijā. Tad, kad mans vīrs apaļā kāzu jubilejā vārda tiešā nozīmē netika pa durvīm iekšā ar milzīgu pītu grozu, pilnu ar sarkanām rozēm, pirms to neiegrozīja slīpi, man tomēr aizrāvās elpa no pārsteiguma un prieka pilnām, romantiskām sajūtām. Tāpat brokastis gultā ne tikai brīvdienu rītos. Protams, aiz pieraduma ne vienmēr no tā ir romantiskas sajūtas, bet bieži ir gan.
Jaunibā pati romantiskākā man šķita viena līgonakts, kad man bija tikai 17g, bet uzšķīlās dzirkstele no pirmā acu uzmetiena ar 1 skaistu, staltu puisi no laukos ciemos atbraukušu liela studentu pulka, kuri toreiz jau studēja 4.kursā Medicīnas institūtā. Visu nakti staigājām gar jūru un pa kāpām, lūpas sūrstēja no skūpstiem visas nakts garumā, bet nekāda seksa (jo biju tikumiski audzināta meitene-nepilngadīga kā nekā

). Toties, kad nākamās dienas vakarā šķiroties, puisis ar vainas pieskaņu balsī pateica, ka viiņam ir draudzene un pateicās par skaisto, kopīgi pavadīto Jāņu nakti, pēc tam raudāju visu nākamo dienu, jo sirds tobrīd likās salauzta... (Bet kas teica, ka arī tāda veida emocijas nepieder pie romantikas??)