Nesaukšu vārdus, nesaukšu slimnīcas.
Ja medicīnas profesore, pabijusi Latvijas slimnīcā pacienta lomā, galīgi sašauta galvu vien groza par murgainajām zāļu devām, dīvaino ārstēšanu un pilnīgo ārprātu, kas tur darās, bet tajā pašā laikā atzīst, ka pat netaisās ne muti pavērt, ne aizskart šos jautājumus... Vārna vārnai... Kāda ticība un uzticēšanās var būt šai sistēmai?
Un tas nav trešā uzlējuma atstāsts, ko Maņka Šurai uz soliņa durpriekšā pačukstējusi, bet personiskās ausis no pirmavota. (Un ne tas vien ir dzirdēts...)
Tā ka davai nevajag pasakas par ideālajiem ārstiem, kas ar nimbiem ap galvu staigā un mīl un ciena savus pacientus vairāk par sevi pašu. Lielākajam vairumam mēs esam kārtējā šprote uz lentes.