Kad jau mēs apzināmies, ka izglābt visus nav iespējams, tad tā vai tā tiek ieviesta atlases sistēma. Vērtēt pēc ekonomiskās nozīmības būtu tā kā nehumāni...tad varētu vērtēt pēc tā, vai un cik cilvēks pats ir centies savas veselības un dzīvības labā. Vai vismaz nav pasliktinājis savu stāvokli apzināti. Tas man liekas ļoti adekvāts kritērijs, jo dzīve ir gara un padomāt par prioritātēm ir laiks un iespējas.
Tad hierarhija sanāktu aptuveni šāda:
1. Bērni
2. Cilvēki, kas cietuši negadījumos ne savas vainas pēc, epidēmiju upuri.
3. Cilvēki ar arodslimībām un vecuma diagnozēm.
4. Cilvēki ar dzīvesveida slimībām.
5. Cilvēki ar apzināti bīstamu dzīvesveidu- sportisti- ekstrēmisti; noziedznieki.
6. Atkarīgie un pašnāvnieki.
Kaut kā tā. Arī tagad mums darbojas šis atlikuma princips, tikai hierarhija ir pavisam savādāka. Publikai sākot ar 4. grupu varētu regulāri izvest informējošas pārrunas, ieteikt apdrošināt veselību utt. Pārmērīga ēšana, dzeršana u.c. atkarības, un ekstrēmais sports pašas par sevi nav lētas izklaides- kāpēc tam nevarētu būt uzcenojums apdrošināšanas formā?