Man vienmēr ir licies dīvains tas uzstādījums-jārūpējas par sevi,jāmīl sevi,jālutina sevi utt un kādā veidā gan tas darāms .Tātad tiktiešām kaut kas ir jādara,lai šo procesu veiktu.Vienmēr ir kaut kas JĀDARA.Bet kad tad vienkārtši ļausies laika plūdumam un darīsi tikai to,ko rokas un sirds prasa?Jā,darba attiecībās ir jādara,tas ir nolīgts,tavs laiks ir nopirkts un darbs ir jādara.Bet pēc tam?Kas ir JĀDARA?Nu kamēr bērni aprūpējami-arī tas ir darāms brīvprātīgi obligāti.Bet kamdēļ kaut kas jādara,ja jūties tā,ka neko negribi darīt?Iesaistīšanās kādās aktivitāšu grupās arī uzliek pienākumu,kas jādara.Ja neko lāga negribas,var tak nedarīt neko?Izslēdzot protams kādu slimības gadījumu,kad labāk nomirs badā,nekā piecelsies no gultas.
Kad ir brīvbrīdis-nekas nav jādara tikai tāpēc,ka ir jādara,tas laiks ir sev,kad visādi pienākumi ir aizmirstami.Arīi tad ja jūties sūdīgi-nav nekur jāskrien meklēt mierinājumu.Tavas problēmas ir tikai Tavas un tās neatrisina kurpju veikals,ne skraidīšana pa pasauli.Cilvēks piedzimst brīvs un no pirmās savas dienas māk DZĪVOT.Ar stulbiem pienākumiem viņu pamazām apkrauj vecāki,sabiedrība.Ir bēdīgi,ja cilvēks nonāk tiktāl,ka BEZ pienākuma vairs nespēj dzīvot un labi justies!