Džodija Ellena Malpasa "Miesassargs", ** (viena * autorei par centību, otra * par manis uzjautrināšanu)
Paņēmu palasīt cerībā, ka būs kāda saistoša intriga, kāpēc bagāts tēvs savai pieaugušajai meitai nolīgst miesassargu un kas tur pamazām attīstās starp miesassargu (M) un apsargājamo sievieti (S). Šajā ziņā man nācās vilties. Jau pirmās M un S tikšanās laikā dāmai kājas ļima, bet M nespēja apvaldīt erekciju, lai gan abi tēloja, ka tā nav. Pēc 3 dienām cietoksnis (precīzāk, biksītes) krita, bet varbūt arī ātrāk (grūti bija saprast, jo autore tādiem sīkumiem īpašu uzmanību nepievērsa). Brīžiem autore nonāca pretrunās pati sev un galveno varoņu raksturojumam. Piemēram, M īsā laikā nolika gar zemi 4 uzbrucējus, taču nīkulīgam narkomānam izdevās nolaupīt S burtiski M acu priekšā. No sirds izsmējos par māju klaja lauka vidū (lai ienaidnieks nevar nepamanīts pielavīties), kurai pēc pāris lappusēm pēkšņi blakus uzradās mežs ar zilu hiacinšu pļavu, kur M un S kailiem pavārtīties. Dialogi klišejiski, atsevišķās epizodēs mēģina spiest uz jūtām un raudināt lasītāju. Uz mani tas nenostrādā. Šis ir tas gadījums, kad autorei grāmatu (mīlasstāstu) rakstīt gribas, bet iedziļināšanās detaļās nav notikusi.