Roberto Bolanjo "2666"Kā vērtēt - nezinu. Kā tēmās par ēdieniem - interesanta garša.
Pirmajā acu uzmetienā asociācijas ar PSKP vēstures ķieģeli - grāmata klucis, kas jau var atbaidīt potenciālo lasītāju. Sākumā sižets atgādina "Mežonīgos detektīvus" - daži literatūrzinātnieki sāk meklēt savu iecienīto rakstnieku Arčimboldi (plus viņu savstarpējās attiecības). Meklējumi parceļas uz Meksikas pilsētu, kurā notiek daudz sieviešu slepkavību. [Šis ir, cik saprotu, dokumentālos faktos balstīts fons praktiski visām daļām, bet viena daļa pamatā veltīta tikai tām - pie sevis to nosaucu par slepkavību antoloģiju.] Nākamajās daļās galvenās darbojošās personas ir citas, bet sasaiste ar iepriekšējām daļām paliek (daži tēli, rakstnieks un slepkavības). Beidzamā daļa veltīta mistiskajam rakstniekam un it kā noslēdz apli. Iespējams, saskares punktu ir vairāk, nekā lasot šķita (palaikam radās tāda sajūta), taču šķirstīt atpakaļ vai pat sākt lasīt visu no sākuma, lai to pārbaudītu... nu, nē.
Kaut kādā brīdi sāku pašu Bolanjo uztvert kā Arčimboldi - sāku domāt: "jāturpina lasīt Arčimboldi"
Taču beigās nesapratu - kam tas viss? Var saprast Bolanjo, kurš, apzinoties, ka laika nav daudz, visu, kas pa galvu maisījās, mēģināja ielikt vienā grāmatā - viņš gan esot plānojis to izdot nevis kā vienu veselumu, bet pa daļām. Tas gan nemaina būtību - neredzu vēstījuma jēgu, bet piedzīvojumu romānam tas ir pārāk izplūdis, daudzvārdīgs un apcerīgs.
Par spīti visam lasīšana gāja raiti un garlaicīgi nepalika. Bet piesargieties no pārāk garajiem teikumiem lappuse+ garumā. Daudz to nebija, tikai daži, taču nogurdinoši. Nezinu, kā tos varēja iztulkot, ja pat izlasīt grūti - pilnīga domu plūsma, sajūta, ka lasot palieku bez elpas, kā skrienot.