Ar foto ir tā jocīgi, jā. Arī bieži vien pieķeru sevi pie domas, kā tad jāreaģē uz visām tām bildēm. Laikam jau nekā. Socportālos vienalga, var neskatīties. Kad blakus apsēžas, tad grūtāk, jā, bet gan jau var mēģināt nostādīt kādu robežu.
Reakciju veidus jau var sasaistīt arī citiem līdzīgiem gadījumiem. Katram jau laiku pa laikam ieslēdzas kāds sevis pasargāšanas mehānisms. To pašu var pielietot attiecībā uz aicinājumu apskatīties bildes. Lāgiem piedzīvojam, kad mūs mēģina pacienāt ar kādiem ēdieniem, kurus nepavisam neesam iecienījuši, piemēram. Un dažreiz taču izdodas atteikties. Līdzīgu atteikšanās mehānismu var pielāgot arī attiecinot uz foto.
No otras puses, ir cilvēki, kas fotografē samērā glītus foto, kaut arī ne salonos. Un viņi jau parasti neuzbāžas. Tikai saliek dabas foto draugiem.lv, FB vai vēl kādā vairāk foto portālā. Arī es fotografēju. Man fotogrāfija ir kā pašterapija, kā meditatīva darbība, aizmirstoties. Tematika - grāmatas, daba, retāk cilvēki, kas vēlas. Nekad neievietoju internetā kādas personas foto, ja neesmu palūgusi atļauju, ko daru kopumā izretis. Ja kāds nopublicē manus foto, nenorādot autorību, arī neceļu traci. Vienkārši izbaudu fotografēšanas procesu. Un tās grāmatiņas jau dikti patīk. Tas arī viss.