Ar foto apsēstie

[Pifs]

Laikam jau nevajadzētu, bet esmu izbrīnīta par apsēstību ar fotogrāfēšanos, selfijiem. Kur vien ej un skaties, cilvēki viens otru bildē kā traki. Bet, nu labi, katrs izklaidējās kā vēlas.
Tas ievadam.
Patiesībā mani visvairāk izbrīna, ka ar vien biežāk dāvanā no draugiem saņemu viņu foto: - smuki ierāmētas, ar parakstiem. Un tad nu nezinu īsti ko darīt: ar prātu saprotu, ka laikam tas ir mīļi, bet man nepatīk. Es pat savas un savu mīļo bildes neizlieku apskatei, kur nu vēl citu. Tad nu ikdienā tās nolieku atvilknē, bet, kad dāvinātāja brauc ciemos, smuki novietoju plauktiņā...

[Camma]

Man nav nevienas bildes ... plauktiņā. Vispār, izvairos no fotografēšanās. Kur nu vēl citiem savas bildes uztiept. Un vēl ar rāmīšiem... Rrrrr... Un neviens nemēģina man ieskapēt savējās. Laikam jau apzinās, ka tādai veģmai kā es, nevar savas bildes dot - nolikšu kaķiem zem akniņām....

[Emīlija]

kād vēl drukā bildes... liek rāmīšos... un dāvina? ak, cik mīļi...
 

[mellene88]

Pifs- toč,toč draugi tā dara???

manējie neriskētu  , laab oky..man tādu idejotu naf draugos ... bet selfijapsēstas paziņas gan ir... 40itgadnieces 

[Pifs]

Rakstot bieži, varbūt nedaudz pārspīlēju , bet, ja nepārspīlējot, tad man tādi foto ir - no divām dažādām draudzenēm... to vienu vēl es saprotu, tur situācija, tāda, ka reti tiekamies un tas bija jau pasen, bet otra - īstenībā visa viņas ģimenes bilde salonā fotogrāfēta...

[reno]

neticami
Par selfijiem -mānija, saprot, ka interesanti ir tikai sev pašiem

[tuk]

Mīīīīīļi Žēēēēl,man nedāvina ...
Selfiji....personības kults?   
Mani kretinē ka pasākumos katrs kuram fočiks uzskata ka tiesīgs mani fočēt.

[tex]

Mani kretinē ka pasākumos katrs kuram fočiks uzskata ka tiesīgs mani fočēt.

pilnīgi pievienojos!
It sevišķi pasākumos tipa pēcpusdienas picas ēšana...

Vēl varētu saprast kāzās un pat bērēs (kā nekā nelaiķi redz tiešām pēdējo reizi), bet visādus štruntos, kur visi ieradušies ikdienas apģērbā (labi ja...)...

[Kalniņa]

Man liekas, ka fotografēšanās kults ir stipri norimis. Agrāk draugos katram solim bija galerijas, arī FB, pati biju tāda, bet tagad atēdušies no tiem foto, pieķēru sevi šogad tiešām svarīgā pasākumā, ka nevienu bildi neuztaisījām, nav vairs intereses. Apkārt redzu to pašu, par foto tiek aizmirsts. Dāvināt bildes? Jā. vecvecākiem ieškiebjam gan kādu bildi, kur bērni augstskolas izlaidumā, jo viņiem ir plaukts, kur liek bērnu un mazbērnu foto un tad jau tur jāsacenšas

[tex]

Un tik tiešām mani daaaaudz mazāk kaitinia, ka fotografējas paši (lai jau, katrs var izklaideties pa savam), kā ja grib fotogrāfijā iesaistīt mani vai vnk paņem un nofočē, atļauju neprasot :@ un tad vēl izliek fb vai fvz kur, kur ne gribu būt, ne vajag

[stikla kalna saulcerīte]

manuprāt, šī bildēšanās iet roku rokā ar vēlmi parādīt citiem, ka bilžu autoriem iet labi. re kādi viņi smuki, smaidīgi, re kādi viņi smuki un kūrortā, re kādi viņi smuki un pusdieno restorānā...
ja kādreiz to darīja ar dārgām mašīnām, zelta ķēdēm utt, tad tagad to var vienkārši ar selfiju. redz daudz vairāk cilvēku, jo savu jauno mašīnu pie visiem radiem/kolēģiem/draugiem neaizstiepsi.

bet godīgi sakot vēl vairāk par selfiju māniem mani besī jaunās māmiņas, kas uzskata par obligātu pienākumu dokumentēt katru soli sava mazā mīlulīša dzīvē un tad salikt entos albumus ar entajām bildēm kā dūkulis pa slidkalniņu lejā šļūc vai arī ēd smiltiņas smilšu kastē. tā kā internetā nekas nepazūd, es nedomāju, ka mazais dūkulis priecāsies, ja pēc gadiem 15 kāds viņa klasesbiedrs izraks bildi ar viņa pirmo kaku...

[flyingcat]

Es jaunajām māmiņām saku diezgan brutāli: tu taču saproti, ka bērni nevienu neinteresē? Ka visi svešie bērni izskatās vienādi un drīzāk besī nekā kādas citas emocijas izraisa? Pēc tam piebilstu, ka apzināti mazliet pārspīlēju Katrā ziņā draudzenes ir atradinātas demonstrēt man visādus "pirmo kaku" foto un klāstīt detaļās, ko nu mazais brīnumbērns atkal ir pastrādājis.


Bet vispār cilvēki ir traki uz bildēm, tas ir fakts. Man patīk tie, kuri bildējas reti- tad gribot negribot sāc pētīt to bildi un meklēt kādu jēgu

[true detective]

ir vēl viena nervu sistēmas bojājoša foto mīļu kategorija, tas ir tie, kas uzbāžas ar savu mobīlo un liek skatīties ceļojumu, bērnu, utml bildes un dažreiz pat video. paši ir stāvā sajūsmā, a man tik doma galvā, ko lai izdomā, lai atkratītos no 1001 bildes skatīšanās. soctīklos jau ir opcija neskatīties un nekomentēt,  bet, kad blakus apsēžas, tad gluži prom neskriesi, tikai pēc kādas 350 bildes.
un diezgan kaitinoši ir kolēģi, kas bildē, kad darbā ir kādas lielākas svinības, reiz tā arī jautāju, kur liks, savā ģimenes albumā? par cik es neesmu soctīklos, darbā ir pateikts, lai mans feiss netiktu nekur izrādīts. un tak parasti pasaku, lai mani nefočē, nu tāpat kāds pamanās ielīst ģīmī ar savu mobīlo.

[stikla kalna saulcerīte]

esmu veiksminiece. seja tik drūma, tik drūma, ka reti kurš grib nākt ar mani dalīties savos laimes mirkļos, kas sabildēti ar sliktas kvalitātes telefona kameru (pieredze rāda, ka, jo naskāks fotografētājs, jo sliktākas kvalitātes bildes). otra lieta ar ko man ir paveicies, man nav ne mazāko sirdsapziņas pārmetumu pasakot, ka šo es neskatīšos un šis mani neinteresē.

[taj]

Ar foto ir tā jocīgi, jā. Arī bieži vien pieķeru sevi pie domas, kā tad jāreaģē uz visām tām bildēm. Laikam jau nekā. Socportālos vienalga, var neskatīties. Kad blakus apsēžas, tad grūtāk, jā, bet gan jau var mēģināt nostādīt kādu robežu.

Reakciju veidus jau var sasaistīt arī citiem līdzīgiem gadījumiem. Katram jau laiku pa laikam ieslēdzas kāds sevis pasargāšanas mehānisms. To pašu var pielietot attiecībā uz aicinājumu apskatīties bildes. Lāgiem piedzīvojam, kad mūs mēģina pacienāt ar kādiem ēdieniem, kurus nepavisam neesam iecienījuši, piemēram. Un dažreiz taču izdodas atteikties. Līdzīgu atteikšanās mehānismu var pielāgot arī attiecinot uz foto.

No otras puses, ir cilvēki, kas fotografē samērā glītus foto, kaut arī ne salonos. Un viņi jau parasti neuzbāžas. Tikai saliek dabas foto draugiem.lv, FB vai vēl kādā vairāk foto portālā. Arī es fotografēju. Man fotogrāfija ir kā pašterapija, kā meditatīva darbība, aizmirstoties. Tematika - grāmatas, daba, retāk cilvēki, kas vēlas. Nekad neievietoju internetā kādas personas foto, ja neesmu palūgusi atļauju, ko daru kopumā izretis. Ja kāds nopublicē manus foto, nenorādot autorību, arī neceļu traci. Vienkārši izbaudu fotografēšanas procesu. Un tās grāmatiņas jau dikti patīk. Tas arī viss.