izstumtais bērns- iemesli, risinājumi

[flyingcat]

Izlasīju vienu rakstiņu krievu netā par to, kā klasē apceļ vienu, īpaši izvēlētu upuri, un aizdomājos. Parādība nav unikāla, gandrīz katra klasē vai cita veida kolektīvā ir kāds, kuru apkārtējie...nu, kā to nosaukt? reizēm kaitina, reizēm ignorē...smagākajos gadījumos- reāli vajā. Kā jums bija bērnībā? Kā ir vai bija jūsu bērniem? Vai tagad, esot pieauguši, jūs saprotat, no kā tas ceļas, un ko ar to iesākt? Kādi bija (ja bija) jūsu ieteikumi bērniem, lai viņi nekļūtu par izstumtajiem?


Man bija savdabīgi- kaut kādā mērā biju autoritāte- kaut kādā - izstumtā. Nespēja spontāni līksmot un ārdīties manu bērnību sarežģīja; spēja lasīt, pārdomāt un filozofēt- atviegloja   Sava trešdaļa dzīves aizgāja, lai iemācītos apvaldīt dusmas- toties neprasme tās savaldīt man vismaz agrīnā vecumā nodrošināja tādas personas reputāciju, kuru labāk neaiztikt, kas atkal izrādījās noderīgi.


Bērniem gāja stipri labāk. Puikam ir dabisks talants visur iejusties, bet nebūt apceļamajam. Meita ir vairāk atsitusies manī- "sarežģītais zvirbulēns"...bet arī tīri labi tika galā. Sava ziņā- mana advancētā versija


Tas viss bija sen, un nav aktuāli, it kā. Bet arī tagad, katru reizi, kad lasu par to, kā klasesbiedri kādu pazemojuši, vajājuši, iekaustījuši, es domās ielieku sevi tā bērna vietā, joprojām domāju- kā būtu pareizi izkļūt no šīm situācijām? Kā varētu viņās neiekļūt?

[Alstere]

Bērnībā biju nosacīti izstumtā. Neapcēla, bet biju tukša vieta. Palīdzēja izturēt sporta skola, kur biju līdera pozīcijās. Interesanti, ka organizēju/piedalījos apcelšanās. Vēlāk sapratu, cik tas bija cūcīgi, bet tad likās ļoti jautri.
Manas izstumtības iemesls bija attiecības ģimenē.
Mani 4 bērni nekad nav bijuši apceļamo/izstumto vidū. Viņiem bija normāla ģimene un mamma, kas, atceroties savu bēdīgo bērnību, audzināja viņus emocionāli stiprus.
Uzskatu, ka apcelt/izstumt var tikai tos, kuri to pieļauj. Un gara stiprums, pašpārliecība, pašcieņa,drošības sajūta nāk no ģimenes.
Īstenībā sekas izjūtu pat vēl tagad. Nereti nāk pārdomas par to, vai esmu gana laba, vai mani mīl.

[Betons]

Stāstīju puikam, ka ja dara pāri, lai klopē pretī. Pēc kāda laika bija jāstāsta, ka jāklopē ar apdomu, lai tas otrais paliek bez traumām.

[flyingcat]

Uzskatu, ka apcelt/izstumt var tikai tos, kuri to pieļauj. Un gara stiprums, pašpārliecība, pašcieņa,drošības sajūta nāk no ģimenes.

Tā jau tas ir, un man liekas, ka mammas, kuras pieprasa skolotāju, direktora un bezmaz vai policijas iejaukšanos, izdara lāča pakalpojumu saviem bērniem. Bet ko tas bērns savos 7-8-10 gados var pieļaut vai nepieļaut? Viņš atnāk uz skolu ļoti bieži vispār bez pieredzes, bez saprašanas, kā reaģēt uz to, ka viņu vērtē un "testē" sveši cilvēki...tagad daudzi arī bērnudārza neiet- viņiem  sociālā pieredze ir tuvu nullei.
Trakākais tas, ka reizēm ari skolotāji uzdod toni- ar savu attieksmi nodemonstrē, ka lūk, šis bērns būs " nemīlulis".

Kad mana meita sāka mācīties ģimnāzijā, klases audzinātāja pirmajā dienā klases priekšā paziņoja: Nu, šī meitene te nav uz ilgu laiku! Viss izvērtās pavisam, pavisam citādāk...bet tas bija manas meitas, ne skolotājas nopelns. Un bija brīdis, kad viņa man teica: mammu, ko tu darīsi, ja mani izmetīs no skolas? Bet, kad es piedāvāju iet uz skolu runāt, viņa teica: pagaidi, varbūt es vēl pati tikšu galā...

Viņa tika galā, bet es zinu ari puiku, kurš līdzīgā situācija skolu pameta un tā arī nekad nepabeidza.

[ineshuks]

Viss saakas gjimenee... saakariigas gjimenes beerns nekad nenonaaks taadaa apceljamaa statusaa...

[Ezme]

Es gan no padlaiku skolas,bet nekad savā laikā nav nācies sastapties ar tādu viena bērna izstumšanu,vajāšanu .Mēs galīgi nebijām draudzīga klase,bet dalījamies grupās-kas ar ko kopā dzīvojās.
Klasē bija gan meitene-invalīde,gan resnule,bet nekad viņas netika ne izstumtas,ne apceltas.Katram bija vieta savā ''grupā''.Un katram bija arī kāds ciešāks draugs,ar kuru parasti sēdēja vienā solā .Klases audzinātājai par  mūsu iekšējām lietām nebija nekādas daļas un teikšanas,domāju,ka bija stingri vienalga,kāda atmosfēra klasē.Tāpat arī meitas klasē nedzirdējās šitāda problēma.Bija bērni,kas spēja sadraudzēties ar visiem,bija tādi,kam draugu mazāk.Bet tādu izstumtību un ākstīšanos gan nebija.Varbūt tamdēļ,ka mazpilsēta?

[flyingcat]

Viss saakas gjimenee... saakariigas gjimenes beerns nekad nenonaaks taadaa apceljamaa statusaa...

Droši zini? Pie mums nekāds brīnums nav arī vajāšana uz etniskās, rases vai reliģijas pamata. Nemaz nevajag Sīrijas bēgļus, katram čigānu bērnam ir savi stāsti...

Mums klasē bija izstumtā - meitene no nabadzīgas daudzbērnu baptistu ģimenes. Viņu izpratnē ģimene bija ideāla- viena sieva, viens vīrs, 8 bērni... Priekšstats par sakarīgu ģimeni pat laukos un pilsētā ir atšķirīgs, bet to atšķirību ir tik daudz.

[Kalniņa]

Pēc maniem novērojumiem savā pieredzē un tagad - apceļamie ir bijuši vienmēr, cita lieta, cik lielā mērā. Ir bēŗni, kurus vienkārši ignorē, bet ir bērni, kurus reāli pazemo, slēpkot somu, apņirdzot, saplēšot grāmatas un vēl ļaunāk. Skatoties no pieaugušā viedokļa, apceļamais bērns vienmēr ir ar kaut ko atšķirīgs no pūļa - nabadzīgs, netīrīgs, vienkārši īpatnējs cilvēks, kā arī reizēm gadās tiešām tādi personāži, kas paši uzprasās. Diemžēl pārsvarā skolotāji izliekas neko nemanām, pat diezgan drauzsmīgas pazemošanas, kā arī parasti tas izbeidzas vidusskolas vecumā, kad bērni nāk pie prāta.

[ineshuks]

Droshi zinu...

Bez sapraata vairojoshies iipatnji nav sakariiga gjimene... un pashi lemj savus beernus suurai dziivei...

Taapat chigaani- ne visiem vinjiem ir probleemas sabiedriibaa...

[flyingcat]

Bez sapraata vairojoshies iipatnji nav sakariiga gjimene... un pashi lemj savus beernus suurai dziivei...

Nu, to jau vienmēr vajātāji saka vajātajiem: jūs paši vainīgi, ka tādi- melni/balti/ ticīgi/ neticīgi/daudz bērnu/maz bērnu... Tev ir viedoklis, ka bērnus daudz nevajag- teiksim, ortodoksāliem ebrejiem ir pretējs viedoklis. Leģitīms pamats vajāšanai?

[Kalniņa]

Ja esat kaut nedaudz mācījušies psiholoģiju, tad tur ir frāze - upuris NEKAD nav vainīgs. Zem šī teikuma arī parakstos.

[Broņa]

Es saprotu, kā tas notiek. Bet domāju, ka no malas neviens tur daudz nevar līdzēt. Tās ārējās pazīmes, ko Justīne nosauca, ir tikai ārējās, tas ir tikai iegansts, tas nav cēlonis. Viens resnais ir atstumtais, cits klases līderis. Viens nabadzīgais ir atstumtais, cits no nabadzīgas alkoholiķu ģimenes ir līderis (protams, negatīvais), kas dara pāri citiem, un visi viņam pakļaujas.
Vienīgais, ko es savam bērnam varu līdzēt, sūtīt nodarboties ar kādu sporta veidu, jo fiziskais spēks ir svarīgs, Bet, ja viņš domās un izturēsies savādāk nekā citi, atšķirsies un nesapratīsies ar citiem, es neko daudz nevarēšu līdzēt. Es jau arī normālu cilvēku sabiedrībā īsti neiekļaujos.

[ineshuks]

Nevajaa par beernu skaitu... ciesh beerns par to, ka gjimene nav speejusi adekvaatu pashcienju beernaa ielikt...

Beernu ar adekvaatu pashcienju vajaat ilgterminjaa vnk nesanaaks...
Vainiigs ne vainiigs, bet ar savu uzvediibu izprovocee vai pieljauj notiekosho... a uzvediibas modelim saknes gjimenee...

[flyingcat]

Ja esat kaut nedaudz mācījušies psiholoģiju, tad tur ir frāze - upuris NEKAD nav vainīgs. Zem šī teikuma arī parakstos.

Tas laikam nav tik vienkārši. Kaut vai tāpēc, ka tieši varmākam ir paaugstināta varbūtība kļūt par upuri. Man nepatīk vārds " vainīgs", bet nav šaubu, ka vardarbību var izprovocēt. Kā tagad atceros- bērnudārza viena meitene mani kaitināja, kaitināja...kamēr pamatīgi atrāvās pa seju. Asinis, piena zobs izsists...Biju pārbijusies, bet atceros arī gandarījuma sajūtu- tā tev vajag, neiedrošinies mani kaitināt! Nu, bet, ja es nolīstu kaktiņā raudāt, tad es būtu upuris.

[Broņa]

Nav upuris vainīgs, ka viņš ir tāds. Bet viņš ir upura tips. Pat kabatas zaglis izvēlas attiecīgu tipu, izvarotājs arī..
Flyigcat, par čigāniem nemuldies.. Nav viņi apcelšanas tips, nevienu tādu nesastapu, kaut zināju vairākus. Pēc skolas jau var visādas pasakas sacerēt.